Uzreiz augstā amatā
Malda nāca pasaulē gandrīz pilnībā izpostītajā Liepājas rajona mazpilsētiņā Priekulē. Tikai pirms pāris gadiem bija norimušas kara vētras, un Maldas bērnība ritēja bez tādiem našķiem un rotaļlietām, kas mūsdienu jaunajai paaudzei šķiet pašsaprotamas. Toties māte arī tajos trūcīgajos gados prata ģimenei sagādāt ko garšīgu. Vienmēr turēja kādu lopiņu, dobēs auga viss, ko varēja iestādīt un iesēt. Pie šiem darbiņiem jau agri bija jāpiepalīdz arī Maldai un viņas brālim. Meitene arī virtuvē bija palīgs mātei, un viņai šis darbiņš iepatikās.
Vēlāk vecāki pārcēlās uz dzīvi Vaiņodē, kur Malda beidza vidusskolu. Ko tālāk? Šeit nebija nekādas profesijas apguves iespējas. Tādas bija vienīgi rajona centrā Liepājā. Gribēja apgūt medicīnas māsu profesiju, vilināja lietišķās mākslas skola, bet, lai tur varētu skoloties, bija nepieciešami līdzekļi. Vecākiem to nebija. Par laimi, Rīgā dzīvoja vecākā māsa, kas pieņēma Maldu savā ģimenē un deva tai iespēju apgūt profesiju. Jauniete pabeidza Rīgas tirdzniecības un kulinārijas tehnikumu un apguva profesiju, kas viņai interesēja ne mazāk kā medicīna. Un, lūk, arī pirmā darbavieta - kafejnīcā vienā no pirmajiem lielveikaliem Rīgā - Bērnu pasaulē. Nu nācās izjust, cik smagi ir zupas katli un kāds karstums valda virtuvē. Taču pēc neilga laika jaunajai speciālistei uzsmaidīja veiksme -bijusī priekšniece, kas paguva iepazīt centīgo pavārīti, aicināja viņu darbā uz tolaik prestižo viesnīcu Latvija. Turklāt uz restorānu Kamīna zāle 26. stāvā, kur galvenokārt izklaidējās tā laika sabiedrības elite un ārzemnieki. Ne par ierindas darbinieku, bet gan uzreiz augstā amatā - par ražošanas vadītāju.
Daudz ko var pārdzīvot
Arī Latvijas citu stāvu restorānos bija nepieciešami uzticami darbinieki. Maldai atkal paveicās - viņu pārcēla darbā uz otro stāvu Dzintara zālē. Te bija cits vēriens - ik dienas jāpaēdina ap 200 tūristu, galvenokārt no ārzemēm. Pats interesantākais, ko Malda atceras no Dzintara zālē nostrādātajiem gadiem - varietē programmas, kas viesus priecēja vakaros. Tas bija Laimas Vaikules karjeras sākuma posms, kad viņa šeit uzstājās ar saviem dejotājiem. Arī personālam ar vienu aci radās iespēja palūkoties uz māksliniekiem, ar vienu ausi paklausīties skaistās dziesmas un mūziku, kas it kā vieglāku padarīja grūto un atbildīgo darbu. «Man kā lauku skuķim sākumā nebija nekāda priekšstata par to, kādas ēnas puses slēpjas aiz restorānu spožās fasādes,» stāsta mana sarunu biedrene. «Reizēm tās izrādījās daudz skaudrākas un melnākas, nekā varēja iedomāties. Bet jaunībā jau daudz ko var pārdzīvot.» Arī to, ka reizēm maiņa beidzās vēlu pēc pusnakts. Tolaik Malda jau bija precējusies un audzināja divus dēlus. Bieži, pārnākot no darba, mazie jau gulēja saldā miedziņā, bet, kad modās, māmiņa jau sen darbā. Bija brīdis, kad likās: kas nekaitētu strādāt kantorī pie papīriem? Laikā darbā, laikā - mājās. Domāts - darīts: iestājās universitātes Ekonomikas fakultātē. Taču pēc ceturtā kursa saprata: nē, papīru darbs nav domāts viņai. Ēdienu gatavošanā var ielikt radošo izdomu, redzēt sava darba augļus un izjust ēdēju prieku un pateicību.
Māksla un personības
Pēc atmodas sāka vērties vaļā visdažādākās ēdinātavas. Uzņēmēji gan maksāja maz, toties radās iespēja atrast darbu interesantās vietās, kur cilvēki varēja baudīt ne tikai vēdera priekus, bet arī kaut ko no mākslas. Tieši tas bija kā radīts Maldai! Piemēram, kino Andalūzijas suns paspārnē skatītājus un citus apmeklētājus aicināja kafejnīca, kur ēdienkarti vajadzēja sastādīt arī četrkājainajiem cilvēku draugiem. Un kur tad laiks, kas aizvadīts aktiera Andra Bērziņa restorānā Austrumu robeža! Tas vilināja ne tikai ar savu interesanto noformējumu, bet arī ar vakara programmām, kurās uzstājās populāri aktieri un dziedātāji. Arī paša šefa personība fascinēja - savus darbiniekus viņš vienmēr lutināja ar laipniem vārdiem un jokiem. Spilgtā atmiņā pavārītei Maldai ir darbs bijušajā Reiterna jeb Žurnālistu namā, tā skaistās zāles un greznās, retro stilā veidotās mēbeles.
«Liktenis man ir bijis labvēlīgs,» rezumē Malda, atceroties darba gaitas. Un ne tikai saistībā ar pagātni. Viņš, tas ir, liktenis, nenogurdināmo pavārīti nu aizvedis vēl vienā prestižā un ar mākslu vistiešākajā nozīmē saistītā vietā - tautas iemīļotajā Baltajā namā.
Būt starp cilvēkiem
Dienās, kad notiek mēģinājumi, un vakaros, izrāžu laikā, Operas mākslinieku kafejnīcā, kur tagad darbojas Malda, strādājošajiem ir iespēja TV ekrānā sekot līdzi visam, kas notiek uz skatuves. Vai nav skaisti griezt dārzeņus Čaikovska mūzikas pavadījumā? Bet lielākais gandarījums ir saņemt pateicības vārdus par garšīgajām maltītēm. Visam teiktajam piemīt tāda kā pacilātība! Bet, saka seniore, tas nenozīmē, ka katli būtu kļuvuši vieglāki un virtuve bez karstuma un caurvējiem.
«Met taču reiz darbam mieru,» mudina dēli. «Vajag taču beidzot atpūsties.» Bet Malda neklausa. «Ko mājās sadarīšu? Un kā lai dzīvo bez kolektīva, ja visu mūžu ierasts būt starp cilvēkiem?» To pašu apgalvo arī pārējās seniores, viņas darba biedrenes. Tikai vasarā, kad Operas mākslinieki aiziet atvaļinājumā, kafejnīcas personāls var atvilkt elpu. Malda tad atgūst spēkus savā vasaras mājā Gaujā. Ne jau gulšņājot, bet līkņājot dobēs, kur aug dažādi garšaugi, puķes. Vai arī tuvējā mežā ogojot un sēņojot. Vai peldoties Gaujā un braucot ar velosipēdu. Maldai vientulīgi nav. Īpaši, kad ciemos atbrauc gadu vecā mazmazmeitiņa Sofija ar māmiņu Eviju un tēti Aleksandru. Reizēm Maldai žēl, ka dēlus nav spējusi ieinteresēt savā profesijā. Dēls Edgars gan, kad atbrauc no ārzemēm, šad tad pasaimnieko pie plīts, bet otrs, Andris, virtuvei labāk met līkumu. Ko lai dara, jāturpina strādāt vien pašai.