Dejot māca arī igauņus un Klaipēdas vecāko paaudzi. «Latvija iesaistījusies Starptautiskajā un Ziemeļvalstu senioru deju kustībā, kas ir organizētākā senioru kustība Eiropā un pasaulē. Esmu pārliecināta par to, ko daru. Tas ir vajadzīgs. Uzskatu, senioriem jābūt ļoti mērķtiecīgiem, lai nenolaistu rokas savā vientulībā. Lai viņi būtu stabila, inteliģenta paaudze, no kuras vidējā paaudze ņem piemēru dzīvei.»
Gaismas devēji
Par senioru dejām Laimdota Andersone uzzinājusi jau 90. gadu sākumā, kad ar savu tautas deju kolektīvu aizbraukusi uz Vāciju un iepazinusies ar deju skolotāju Kristu Šēningu. «Tik ļoti biju sajutusi jauno elpu, kas nāk no Rietumiem, ka gribēju zināt pēc iespējas vairāk. Savā specialitātē eju uz priekšu, jo man vienmēr šķitis - kultūra ir virzītājspēks.» Būdama vēsturniece, Laimdota nenoliedz - arī materiālajai bāzei ir nozīme, tomēr gaismas devēja ir kultūra: «Mainoties laikmetiem, tieši kultūras darbiniekiem vajadzēja būt ideologiem, tas netika izdarīts. Tādēļ esam tur, kur tagad esam. Bet ir arī gaišie punkti, un ir arī cilvēki, uz kuriem balstīties.»
Laimdota sarakstījusies ar Kristu Šēningu, bet tad sarakste pārtrūkusi, līdz 1995. gadā Lubānā, kur tolaik dzīvojusi, saņēmusi Ziemassvētku pasta sūtījumu no Kristas - kāpēc Laimdota neatsaucas uz vēstulēm? «Pēdējo vēstuli atplēstā veidā saņēmu 1991. gada augustā, tajā bija uzaicinājums braukt uz Vāciju strādāt un mācīties. Pastā paskaidroja: domājuši, ka tā adresēta citam. Pēc tam arī rajona padomes struktūrās bijuši pārkārtojumi... Bet atpakaļ vairs neskatījos, sāku mācīties vācu valodu,» pirmsākumus atminas Laimdota. Viņa aizbraukusi uz Vāciju, kursos apguvusi pirmo deju repertuāru. Tagad horeogrāfe var mācīt dejas arī vāciski runājošās zemēs. Tiesa, līdz Latvijā izveidojusi pirmo senioru deju grupu, pagājuši divi gadi. «Sākumā neviens manu domu nepieņēma. Bet arī kopš 2006. gada, kad nodibinājām apvienību, nebija intereses, kā kolektīvi tiek koordinēti, kā meklējam repertuāru, par ko runājam semināros,» apbēdinājumu neslēpj Laimdota.
Senioru dejas nav latviešu tautas dejas vecākās paaudzes kopām. «Tā ir īpaša dejas forma ar īpašu saturu - šo deju žanru 60. gadu sākumā vadīja slavena Vācijas deju skolotāja Ilze Tutt. Tagad darbs turpinās organizētā Vācijas Senioru deju apvienībā, kas kā kustība izplatījusies pāri Vācijas robežām, iesaistoties 13 Eiropas valstīm un Brazīlijai.» Ik pēc trim gadiem notiek kongress, kurā pulcējas visu dalībvalstu pārstāvji, izveido kopīgu programmu. Iepriekšējā kongresā Francijā Laimdota nokļuvusi, pateicoties dēliem. Tur arī lūgusi Latviju uzņemt starptautiskajā kustībā.
Lai dejā nepaliek neglīts
Senioru deju apvienībā Laimdota sākusi vadīt deju apmācības kursus, izveidojusi mācību programmas, deju metodiku. Pirmie 15 deju kopu vadītāji šogad tos pabeiguši. «Ceru, viņi būs piemērs un pamazām Latvijā atteiksies no diletantiskās pieejas šai darba formai, kur aktīvisti organizē senioru deju svētkus, ko noskatījuši iepriekšējā iekārtā.»
Laimdotai sirds sāpot par cituviet redzētiem nesagatavotiem, nepiemēroti saģērbtiem senioriem ar salmu cepurēm galvā. «Viņiem nepiestāv, un es to pārdzīvoju. Sirds tā dauzās, ka izeju aiz durvīm, lai nesāktu raudāt. Kundzes nav iemācītas pat koordinēti kustēties, citām līdzsvara problēmas. Tas ir bīstami! Senioru dejas uzdevums ir saglabāt fizisko veselību - vairs nedrīkst būt lēcienu, stiepienu, griezienu. Un tā nedrīkst, ka cilvēks dejā paliek neglītāks nekā ikdienā. Mākslas uzdevumus taču ir apgaismot, pilnveidot, stabilizēt, attīstīt! Mākslai ir jābūt kā gaismas staram. Seniors nevar atdarināt to, kas viņš bija pirms 10 vai 20 gadiem. Viņš nekad vairs nebūs tas, kas bija vakar. Jo upe plūst uz priekšu un tikai uz priekšu,» uzskata horeogrāfe. Ārzemēs tas esot īpašs darbs. «Tur pat iedomāties nevarētu, ka seniorus varētu mācīt tāds, kurš nav pabeidzis atbilstošus kursus. Tam vajadzīga nopietna sagatavotība gan psiholoģijā, gan medicīnā. Pašam daudz jāmācās - tas nav vienas dienas darbs. Un ne katrs var būt horeogrāfs,» uzskata Laimdota.
Jākļūst kā treneriem
«Dejā kā izpildītājmākslas formā ir lielas garīgās iespējas un emocionālais, fiziskais kontakts. Fiziskā kontakta vecumdienās pietrūkst visbiežāk, jo ne tik bieži bērni un mazbērni apmīļo. Vientulība māc ne tikai sievietes, arī vīriešus,» novērojusi deju skolotāja. Ko viņai pašai seniori iemācījuši? «Ka pasaule patiesībā ir daudz labāka, nekā par to runā. Seniori ir bezgala labestīgi. Ir nācies satikties arī ar grūtdieņiem, bet uz viņiem nevar ne apvainoties, ne dusmoties, jo zinu, kāpēc viņi tādi ir.» Kāpēc? «Tāpēc, ka vieni. Vislielākā nelaime pasaulē ir vientulība. Citreiz cilvēks domā, ka no dzīves apdalīts. Bet tā jau nav.»
Kad brīdis grūtāks, sirmās dejotājas paturot Laimdotas roku: «Nesaka neko, tur - būs labi!» Citkārt Laimdota ir tā, kas uzmundrina: «Būs jādejo! Tā jādejo, lai neviens neredz, ka naktī raudat uz spilvena! Jo tā ir privāta lieta. Kad izej cilvēkos, tu nevari paņemt savu saplēsto sirdi, izlikt uz rokas un teikt - redziet, cik esmu saplucināta un nelaimīga, nāciet visi un lāpiet. Jo tā nebūs. Tāpēc senioriem jābūt kā balstam jaunākajām paaudzēm. Kā treneriem, kas palīdz padarīt dzīves kritienus mīkstākus. Krist nav jābaidās. Jāmācās no kļūdām un pēc kritiena piecelties.» Laimdota neslēpj - starp senioriem reizēm jūtas kā princese. «Tā, it kā man būtu daudz mammu. Es pret viņām tā arī izturos, un man šajā pasaulē ir tik silti un tik labi.»