Vajag arī vecmāmiņu
Mātes loma tiek zaudēta brīdī, kad bērni aiziet savā dzīvē. «Kad bērnam paliek 18, jāsaprot, ka būt mammai pilngadīgajam jau ir atšķirīgs attiecību modelis,» skaidro V. Rudzītis. Ideālā modelī starp diviem pieaugušajiem valda sadarbība un tolerance. Bet Guna (30) stāsta: «Ikreiz, kad aizbraucu pie mātes, mani ķer pamācību lavīna. Mums vairs nav tematu, par kuriem diskutēt nesastrīdoties. Un man arvien mazāk gribas apciemot māti, jo saprotu, ka esam divas konkurējošas mātes.»
Psihoterapeits skaidro - mātes lomu zaudēt ir grūti. «Ne tik sen laiks, kad vidējais dzīves ilgums XIX gadsimta sievietēm Latvijā bija ap 45 gadiem. Bērni izauga, māte aizgāja viņsaulē. Tādēļ mūsdienās sievietēm - it sevišķi Latvijā - vēl nav tik daudz sociālās un kultūras pieredzes, kas ir sieviete ārpus mātes lomas. Ka ir kas skaists un labs, egoistisks un ņemošs - nevis altruistisks un dodošs, ko vēlēties pēc tam. Tāpēc sievietes nereti turas pie mātes lomas arī tad, kad bērni izaug. Un, kad meitai dzimst bērni, sāk konkurēt ar meitu, joprojām redzot sevi kā kompetentāku māti, kam, objektīvi raugoties, nevar nepiekrist - mātes māte zina vairāk. Uz šīs konkurences pamata arī rodas nesaskaņas,» norāda V. Rudzītis. Bērniem vajag ne tikai māti, arī vecmāmiņu. Taču omītes loma ir atšķirīga. Māte bērnus māca dzīvei ar labu vai sliktu, jo viņa atbildīga par bērnu. Savukārt vecmāmiņa uz meitas vai dēla ģimeni raugās no lielākas distances, no kuras var saskatīt lielās lietas, nevis ikdienu. Tā, kura kādreiz māti aizvieto un izstaro gaišumu. Vienmēr mazbērniem paglaudīs galviņu un teiks labo, jo nav vajadzības teikt slikto - uz viņu negulstas atbildība. Nesaskaņas sākas, kad lomas tiek jauktas. Bet atslābt jau vecmāmiņa arī nevar - ja ar meitu notiek kas slikts, atkal būs jāspēj būt mammai...
Dieviņš visu redz
Mudītei ir 60 gadu. Viņas māmuļai Veronikai, kura dzīvo citā pilsētā, pāri 80. Abas varētu kopā priecāties par dzīvi, ja ne Veronikas kaprīze. «Māte paģēr, lai Mātes dienā dodos pie viņas. Ja viņa palikšot viena, ko gan teiks kaimiņi? Un vispār - gan es pati pieredzēšot, kā tas ir, ja neciena māti - Dieviņš jau visu redz! Tā mani zāģē,» stāsta Mudīte. «Ticīgais latvietis vārdus «Dieviņš visu redz» izjūt citādi nekā ticīgais francūzis,» komentē V. Rudzītis, «tas man pie latviešiem nepatīk - tev jāatstāj pareizs iespaids, labi jāizskatās uz ārpusi, it kā būtu kāds vērotājs. Kāds augstākstāvošs barons, kuram pieauguši cilvēki mēģinātu atskaitīties, nevis domātu paši, kā meistarot savu dzīvi. It kā tā nebūtu arī individuāla saruna ar savu Dievu.» Psihoterapeits norāda uz pamatlietām, kā veidojas mātes attiecības ar bērniem: «Mātes loma nesaistās tikai ar dzīvības došanu, bet arī ar nāvi. Bērna acīs dusmīga, nelaimīga māte ir ļoti, ļoti liela (6-10 reizes lielāka par pašu), tādēļ arī viņas dusmas nav dusmas, bet†ir†pati†nāve. Dusmīga, neapmierināta mātes seja zīdaiņa izpratnē liecina, ka viņš neraisa mātē labsajūtu, traucē dzīvot. Ka labsajūta mātei svarīgāka par bērnu. Šādas asociācijas raisa arī teicieni «tu man sirmus matus padarīsi» vai «tu mani kapā iedzīsi». Nemaz nerunājot par kontracepciju vai abortiem, kas skaidri pasaka: es izvēlos sevi, nevis tevi. Tā jau ir konkurence - kurš kuru?» Mātes asociācija ar nāvi bērnībā laupa drošības sajūtu. Zūd arī «mīļa, balta māmulīte» kā īpašība - līdz ar atbalsta sajūtu dzīvei, bet rodas lūgšana ar tiem pašiem vārdiem.» Nespēja sevi realizēt ārpus mātes lomas ir traģēdija gan sievietei pašai, gan pārējiem. «Tā ir kā melnais caurums, kurā tiek iesūkta visa dzimta un kas objektīvi ir nāves, nevis dzimšanas pusē - meita nevar fantazēt par saviem nesastaptajiem vīriem un nedzimušajiem bērniem, jo viņai taču ir māte,» saka psihoterapeits. «Taču nekas šajā pasaulē nav tikai labs vai slikts, mātes loma nav izņēmums. Tāpēc sievietei ļoti svarīgi saprast, kur viņa var būt noderīga saviem bērniem, mazbērniem, ko viņa spēj darīt sevis attīstībai, un kur viņa ir nāves pusē. Kur viņa ir dzīve, un kur viņa ir nāve.»
Nevis mīlestību, bet cieņu
«Es tevi dzemdēju, audzināju, tagad vecumdienās tev pienākas par mani rūpēties,» to Lilita no savas vecās mātes dzird bieži. Lilita gan bilst, ka pašai bērni skolojami, turklāt ģimenei neesot tādu līdzekļu, lai balstītu arī Lilitas māti. Vai jājūtas vainīgai? «Vecmāmiņa pieprasa to, kas pienākas šīs sievietes bērniem. Tā ir konkurence. Cieņas un mīlestības jaukšana. Jo katram pašam vajadzētu parūpēties, kā sagaidīs savas vecumdienas,» uzskata V. Rudzītis.
Un kā ar cieņas pieprasīšanu? «Mācos nejaukties bērnu dzīvē, bet viņiem esmu teikusi: mīlestību nelūdzu, bet cieņu pieprasu gan,» atzīstas Brigitas kundze. To viņa saka bez aizvainojuma. V. Rudzītis apstiprina - vislielākā cieņa pienākas sistēmas vecākajam. «Tam, kurš visilgāk strādājis. Bet tam, kurš uz darbu atnācis pirmo dienu, vajag vislielāko mīlestību un rūpes. To nevajag sajaukt - zīdaiņiem pienākas visvairāk mīlestības, vecajiem - visvairāk cieņas. Ne tikai pašu veco cilvēku dēļ. Tādējādi cienīts tiek princips, ka dzīve ir gan aizraujoša, gan dzīvojama, ka nevajag steigties mirt. Jo jaunībā mēs mācāmies strādāt, bet, sākot no dzīves vidus, ir jāmācās dzīvot. Tas nozīmē cienīt to, ko iemācījušies sistēmas vecākie locekļi, viņu gudrību. Un ļaut, lai vecākie šo cieņu sajūt.»