Cik zinu, tiešām neviens īsti nemeklēja. Bet neatkarīgi no tā, vai ministru atlaida vai tā nebūtu bijis, valdības maiņa agri vai vēlu notiktu, jo par to runāja jau uzreiz pēc prezidentūras. Manuprāt, tas bija lielā mērā ieprogrammēts jau labu laiku iepriekš.
Kā bija strādāt, kā saka, sēžot uz koferiem?
Tas ir tāds darbs, ka tu nekad nezini, cik ilgi strādāsi. Esmu bijis ministrs trijās valdībās, līdz ar to bija laiks pierast, ka nezini, cik ilgas būs pilnvaras. Nedomāju, ka šajā valdībā kāds strādāja slikti, bija laba komanda, katrs no ministriem bija ļoti spēcīgs, bet valdībā trūka... vilkmes.
Kādreiz daudz tika runāts, ka politiķi neesot kompetenti, tāpēc ministru amatos jāliek profesionāļi. Šajā valdībā bija daudz bijušo augstāko ierēdņu. Jūs, Straujuma, Rinkēvičs...
Varam turpināt, ka Dana Reizniece-Ozola iepriekš bija parlamentārā sekretāre Satiksmes ministrijā... Visi ļoti pieredzējuši, viennozīmīgi.
Tad varbūt cēlonis tam, ka vilkmes nebija, kā teicāt, ir tas, ka tā bija ierēdņu valdība - raduši nevis pieņemt lēmumus, bet tos pildīt?
Bet šie paši ministri jau sen vairs nebija ierēdņi, visi jau krietnu laiku strādājuši politikā. Nē, manuprāt, galvenā problēma bija tā, ka nebija skaidru mērķu, ko gribam sasniegt. Nebija stingra uzstādījuma: ejam uz priekšu, izdarām to, to un vēl to. Arī valdības deklarācija bija ļoti izplūdusi. Bet tas ir pamatdokuments, saskaņā ar kuru valdībai jāstrādā. Katrs uzskatīja par vajadzīgu tajā iekļaut savas vēlmes, līdz ar to izveidojās teksts uz 18 lapaspusēm, kur īsti neviens neko nevarēja saprast. Manuprāt, deklarācijā ir jābūt nodefinētiem mērķiem, uz ko valdība iet, un tad katrā jomā pa dažiem uzdevumiem, kas konkrēti jāpaveic. Un tad arī ļoti stingri uz to jāskatās. Bet mēs strādājām tādā kā ugunsdzēšanas režīmā - pienāk termiņš lemšanai par Citadeli vai airBaltic, tūlīt pat naktī jānolemj.
Bet vismaz airBaltic gadījumā līgums ar investoru pat vēl šodien nav parakstīts... Vai steiga netika mākslīgi sakurināta?
Jā, lēmumi pieņemti, bet līgumi vēl nav parakstīti, tomēr uzņēmums turpina strādāt - lidmašīnas lido, pasažieru skaits pieaug. Kur bija tā steiga? Protams, tā varbūt zināmā mērā bija sakāpināta no kompānijas vadības puses, bet, kad darījuma struktūra tika sakārtota tā, lai netiktu iepirktas krievu lidmašīnas, apetīte un steiga zuda. Es pats esmu medijos lasījis, ka lidojumi ar Sukhoi lidmašīnām airBaltic biznesa plānā bija ieplānoti, ja nemaldos, jau februārī vai martā.
Kā ministrs par to nezinājāt, ka nu atsaucaties uz medijiem?
Nē.
Varbūt pietiekami nekontrolējāt?
Protams, ministram ir jāatbild par visu, kas notiek nozarē, bet ministrs nevar atbildēt par piedzērušiem pilotiem vai par detaļām biznesa plānā, kamēr tās nav apstiprinātas. Uz mana galda, kamēr biju ministrs, pēdējais airBaltic biznesa plāns nenonāca. Bet jūs jau zināt, ka biznesa plānu valdība skatīja īsi pirms Ziemassvētkiem. Vispirms iedeva naudu, tad apstiprināja, ko ar to darīs. Manuprāt, vajadzēja otrādi - ir kaut kāds pasākumu plāns, kas jāveic, teiksim, jānomaina lidmašīnas, jāatver jauni galamērķi vai vēl kas, tad sagatavo aprēķinus, cik tas maksā. Un tad redzam, vai varam to atļauties vai ne. Bet tagad ir otrādi - iedodiet mums 80 miljonus, un tad mēs sāksim domāt, ko ar tiem darīt. Tā taču neviens nedara biznesā!
Bet tā ir ērti, vai ne? Kāds tam cēlonis?
Valstij būtu daudz vairāk un daudz profesionālāk jākontrolē savi aktīvi. Es nedomāju par tīri politisku kontroli, jo tas nebūtu pareizi, ja politiķi sāktu teikt, kurā vietā sviestmaizes iegādāties vai no kura piegādātāja ņemt avīzes, vai ko citu, bet ir jābūt kādam speciālistam, kurš spēj izvērtēt, kādas ir pasažieru plūsmas, kādas ir reģionu tendences, ko varam iegūt situācijā, kad degvielas cenas krītas.
Tam nebija jābūt kāda ministrijas darbinieka kompetencē?
Es šaubos, vai tādu speciālistu būtu iespējams atrast, kurš orientējas aviācijas biznesa niansēs un būtu gatavs strādāt ministrijā par tūkstoš eiro algu.
Tad lielā problēma ir darba samaksas ierobežojumi valsts pārvaldē nodarbinātajiem?
Viena lieta ir zemā alga, kas ierobežo augsta līmeņa speciālistu piesaisti, otra lieta - amatpersonas statuss. Ja, teiksim, ārvalsts speciālists darbojas airBaltic padomē, viena lieta, ka viņam jāaizpilda amatpersonas deklarācija, bet ir taču arī amatu savienošanas ierobežojumi - uz padomes sēdēm viņš atnāk reizi vai divas mēnesī, bet paralēli neko citu nevar darīt. Nevar darboties šajā jomā arī divus gadus pēc tam, kad beidzis pildīt savus pienākumus attiecīgajā amatā. Un tas attiecas ne tikai uz aviāciju, arī citām jomām. Piemēram, telekomunikācijās mūs sagaida ļoti nopietni izaicinājumi, un tur arī mums vajadzīgi augsta līmeņa speciālisti, lai mēs neuzkāptu uz grābekļa. Privatizācijas aģentūrā ir ļoti daudzi labi speciālisti, bet viņi nevar būt universāli eksperti visās jomās. Tāpat Prudentia, kas apkalpoja visus lielākos valsts darījumus, nevar būt vienlaikus speciālisti gan metalurģijā, telekomunikācijās, aviācijā, gan vēl olu fabriku pa starpu pārdodot.
Tas, ka nepieciešami eksperti daudzās jomās - gan valdībā, gan parlamentā, noteikti zināms. Ir cerība, ka kāds šo jautājumu risinās?
Es domāju, ka jaunajai valdībai pie tā noteikti vajadzēs ķerties klāt. Šobrīd viss ir tādā kā pakārtā stāvoklī.
Arī Latvijas dzelzceļa vadītāja izvēle.
Jā. Es saprotu, ka personālatlases kompānija bija finālistus atradusi, bet arī tas process apstājies.
Jūs arī tiekat pieminēts starp tiem.
Nē, tās visas ir spekulācijas. Es nekad neesmu domājis par šo amatu.
Kādu redzat pats savu politisko nākotni?
Esmu Saeimas deputāts, darbojos Tautsaimniecības komisijā. Par citiem izaicinājumiem šobrīd pāragri spriest. Nākamās valdības aprises ir absolūti neskaidras.
Būtu vēlme atgriezties ministra amatā?
Ja kādreiz tāda nepieciešamība radīsies, es, protams, būtu gatavs atgriezties. Bet tas nenozīmē, ka par katru cenu, esmu ļoti apmierināts ar to darbu, ko tagad daru.
Līdzšinējā premjere, arī Vienotības ministri izteikušies par nepietiekamu sadarbību ar partijas valdi, Saeimas frakciju. Kā to vērtējat tagad, Saeimā esot?
Tā saikne bija tik liela, cik katrs pats gribēja šo saikni veidot. Pārmetumi, ka nav bijusi saikne ar partiju vai frakciju, ir diezgan dīvaini, jo premjerministre ir arī Vienotības valdes locekle, valdes sēdēs visi jautājumi tiek pārrunāti. Partijas pārstāvji valdībā tiek aicināti piedalīties arī Saeimas frakcijas sēdēs. Cilvēkam pašam ir jāvēlas partijas uzstādījumus, tās politiskos mērķus īstenot.
Kad izveidos jaunu valdību, arī Straujuma, visticamāk, darbosies kā Saeimas deputāte. Spēsiet strādāt kā viena komanda?
Sāksim jau ar to, ka Vienotības frakcijā, ja nemaldos, kādi septiņi deputāti nav Vienotības biedri. Daļa ir no sadarbības partijām, kāds ir no Vienotības izstājies, kā Dzintars Zaķis un Veiko Spolītis. Tātad Vienotības frakcija un partija nav viens un tas pats. Bet es nedomāju, ka tas kaut kādā veidā traucē strādāt. Tieši otrādi - piesaistot reģionālās partijas, esam ļoti daudz ieguvuši. Redzam, ko cilvēki reģionos domā, kas ir tās prioritātes, kas aktuālas Latgalē, Vidzemē, Zemgalē vai Kurzemē. Tāpēc es nedomāju, ka frakcijā būs kaut kādi sarežģījumi. Neapšaubāmi, ka līdzšinējai premjerministrei ir ļoti lielas zināšanas un kompetence daudzos jautājumos, domāju, ka Vienotības frakcija no tā tikai iegūs. Frakcija jau nav sašķelta. Ir atsevišķi jautājumi, kuros domas atšķiras, bet ir ļoti daudzi jautājumi, kuros esam vienoti.
Un kā vērtējat jaunās valdības veidošanas procesu?
Manuprāt, valdības veidošanas process ir samocīts un stipri ieildzis.
Kāpēc?
Varbūt tāpēc, ka ir svētku laiks. Manuprāt, valdības veidošanas procesam vajadzēja būt aktīvākam arī no tā viedokļa, ka demisionējusi valdība nevar strādāt mēnešiem ilgi. Ir svarīgi ekonomiski jautājumi, kas jārisina savlaicīgi. Ja pazaudēsim vairākus mēnešus, veidojot valdību, vilciens var būt aizgājis, ja runājam kaut vai par telekomunikāciju jomu. Tad vienā brīdī atkal būsim nostādīti fakta priekšā, ka lēmumi staigā jāpieņem līdz divpadsmitiem naktī. Un samocīts šis process tāpēc, ka ir lielas diskusijas par, manuprāt, vienkāršām un saprotamām lietām.
Piemēram?
Ja, teiksim, Vienotības iekšienē ir lielas pretenzijas partijas priekšsēdētājas, kura bauda uzticību partijā, nominēšanai premjerministres amatam, kas būtu pilnīgi loģiski, tad tiešām esam mazliet, kā saka, ieciklējušies. Ja ir definēts, ka partijas vadītājs ir pretendents uz premjera amatu, un mums ir partijas vadītājs, tad ir skaidrs, uz ko jāvirzās! Ja koalīcijas partijām būtu pretenzijas, nāktos virzīt citu kandidātu, bet šobrīd mēs nevienu pat neesam nosaukuši [intervija notika 28. decembrī - red.]! Mēneša laikā neesam pavirzījušies uz priekšu ne par centimetru!
Laika vilkšanas cēlonis varbūt meklējams tajā, ka daļa jūsu partijas biedru varbūt respektē to, ka Āboltiņas kundze plašākā sabiedrībā ir, maigi sakot, ne visai populāra?
Iespējams. Bet viņa taču var pierādīt sevi ar darbiem. Domāju, ka valdības vadītājam nepieciešamā harisma un līderība viņai piemīt.
Ir tātad nozīme tam, ka valdības priekšgalā ir spēcīgs līderis?
Protams! Premjerministrs jau nav tikai valdības sēžu vadītājs. Tam ir jābūt spējīgam definēt mērķus, vadīt valdības darbu, lai tie tiktu sasniegti un cilvēki tiešām justu, kas paveikts. Tāpēc ļoti daudz kas ir atkarīgs no valdības vadītāja. Es jau teicu, ka līdzšinējo ministru komanda, manuprāt, bija ļoti laba un katras nozares ministri - vai nu viņi nākuši no ierēdniecības, vai no politikas - bija ļoti labi speciālisti. Es domāju, ka liela daļa no esošās valdības noteikti turpinās darbu arī nākamajā sastāvā. Vismaz viņi tādu vēlmi ir izteikuši.
Drīz pēc tam, kad krita valdība un sākās runas par jaunas veidošanu, Vienotība nāca ar iniciatīvu, ka vispirms jādefinē darāmie darbi, tad var runāt par personālijām. Vai nav tā, ka tas jādara otrādi, proti, kad jau zināmi potenciālie darītāji, un tie jāiesaista politisko prioritāšu izstrādē?
Redziet, tur jau tā lieta, ka ir jābūt kaut kādām prioritātēm. Vienotība ļoti ātrā tempā, valdei piesaistot speciālistus, ministrus, sagatavoja veicamo darbu sarakstu. Un tas nav uz 18 lapām, tas ir uz divām lapām ar desmit virzieniem un konkrētiem darbiem katrā no tiem. Manuprāt, tas ir pareizi, ka vispirms pasaka, ko darīsim vai nedarīsim. Piemēram, par reģionālo reformu - ja koalīcijas partijas teiks: «nē, mēs to neīstenosim», tad acīmredzot nav jēgas deklarācijā rakstīt to, ko nevar izdarīt. Jautājums par minimālo algu - Vienotībai pirms vēlēšanām bija ļoti ambiciozi plāni palielināt minimālo algu ik gadu par 40 eiro, pirmajā gadā to panācām, bet otrajā - vien par 10 eiro, jo koalīcijas partijas uzskata, ka mūsu piedāvātais kāpums ir par strauju. Ir jāvienojas par principiem sabiedrības nevienlīdzības mazināšanai.
Koalīcijas partneri droši vien nav ieinteresēti īstenot Vienotības programmu...
Tā nav Vienotības programma. Tā ir programma, lai mēs nodrošinātu, ka valstī samazinās nevienlīdzība un cilvēkiem dzīvot kļūst labāk. 500 eiro 2018. gadā nav nekas nereāls, un tā nav liela summa Eiropas līmenī. Tāpat diferencētais neapliekamais minimums - lai tie, kas saņem mazas algas, mazāk maksātu nodokļos, līdz ar to salīdzinoši vairāk naudas paliktu uz rokas. Tālāk - ģimenes atbalsta politika. Nacionālajai apvienībai ir stingri uzstādījumi par atbalstu ģimenēm ar bērniem. Tad vienojamies par kopīgiem principiem, citādi mums sanāk katru reizi, kad jautājumu aktualizē, diskutēt par sarkanajām līnijām, ko katrs sev savilcis un negrib pārkāpt. Arī bēgļu jautājumā - vienojamies jau laikus, vēl pirms valdības izveidošanas, kā mēs rīkojamies, un nebūs problēmu pēc tam! Un tad, ja kāds no potenciālajiem ministriem saka, ka šo programmu nav gatavs īstenot, jāmeklē tāds kandidāts, kurš to akceptē. Tātad tā nav Vienotības programma, tā ir koalīcijas partneru vienošanās par veicamajiem darbiem. Nevar tā, ka izveido valdību un tad katrs spēlē spēli, kas tam labāk patīk, - tas tad vairs nav komandas darbs.
Ir ticība, ka nākamā valdība būs produktīvāka, efektīvāka par līdzšinējo?
Viss ir atkarīgs no valdības vadītāja harismas un mērķuzstādījumiem.