Katrs vārds ir simbols, kura nozīmi nosaka tas, kā mēs šo simbolu saprotam un skaidrojam. Mēdzam lietot jēdzienus, kuru interpretācija atšķiras tik ļoti, it kā ar to pašu vārdu viens skaidrotu nakti, otrs - dienu. Viens no šādiem jēdzieniem ir nacionālisms. Vairākumā politisko terminu vārdnīcu jēdzienam «nacionālisms» atrodam izteikti vienpusīgu un noraidošu skaidrojumu, piemēram, «savas nācijas pārākuma sludināšana, citu tautību noniecināšana, savas nācijas interešu pārspīlēšana...» u. tml.
Problēma ir tajā, ka šāda vienpusēji negatīvas attiek-smes iekodēšana jēdzienam, ar kuru liela sabiedrības daļa saprot pavisam ko citu, nebūt nevairo iespējas kvalitatīvai ideoloģiskai vai politiskai diskusijai. Pasaulē atzīti sociālo zinātņu eksperti spiesti piekrist, ka nacionālisma noriets vēl ilgi nav gaidāms. Iespējams, globalizācijas apstākļos pievēršanās nācijvalstu nozīmes saglabāšanai var pacelties ar jaunu sparu. Par to jau liecina ne viens vien piemērs Eiropas Savienības valstu vēlēšanās.
Jautājums ir par to, kāds būs šis nacionālisms. Pašlaik latviešu nacionālismam, ja neskaita retus un sīkus izņēmumus, nav nekā kopīga ne ar nācijas pārākuma sludināšanu, ne citu tautību noniecināšanu. Kā mūsdienīga un pozitīva nacionālisma piekritējs centīšos sniegt galvenos raksturojošos lielumus, kas precīzāk skaidro šodienas latviešu nacionālisma būtību.
Neatkarīgas nacionālas valstis ir ne tikai īslaicīgs, saimniecisko interešu noteikts attiecību veids, bet gan globālās sistēmas pamatelements, kuram kā tādam jāsaglabājas arī tālu nākotnē.
Pasaules garīgā vērtība ir kultūru daudzveidībā. Lai to nodrošinātu ilgtermiņā, valstīm ir jāuzņemas atbildība par savas nacionālās kultūras (valodas, dzīvesveida, tradīciju, vērtību sistēmas) aizsardzību.
Latviešu nacionālisms ir vērsts uz stingru piederības apzināšanos Rietumu pasaulei, vienlaikus izvairoties no tām kļūdām, kas Rietumu dzīvē šodien sastopamas (pārlieks materiālisms, brīžam pārspīlēts individuālisms u. tml.).
Latviešu nacionālisms ir atvērts - to neinteresē cilvēka asinspiederība vai izcelsme, bet gan spēja pieņemt vietējās sociālās uzvedības normas - valodu, tradīcijas, vēstures izpratni, piederības sajūtu Latvijas valstij.
Latvisko savdabību, mūsu nacionālo identitāti un kopību nacionālists uzskata par svarīgu un saglabājamu vērtību, kas nosaka indivīda morālās uzvedības kritērijus un dara pilsoņus stiprākus.
Teikt, ka Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas būtu īstenota nacionālisma politika, būtu aplami. Šajā laikā ir notikusi spekulēšana ar nacionāliem jēdzieniem elektorāta savaldzināšanai, izlaižot pašu galveno - mērķtiecīgu latviskas Latvijas veidošanu. Rezultātā vieni piedzīvoja vilšanos un zaudēja ticību nacionāliem ideāliem, citi tikmēr tika tracināti un biedēti ar lopu vagoniem, lai gan reāli tās bija tikai tukšas skaņas. Lielos vilcienos nacionālajā politikā bija viens virziens - sabiedrības integrācijas koncepcija.
Pēc būtības sabiedrības integrācija ir pareizais ceļš latviskas Latvijas veidošanā un nacionālo interešu aizstāvībā. Taču tās formulētie vai, pareizāk sakot, neformulētie pamatprincipi un izpildījums šodien Latviju ir atgriezis 90. gadu starta pozīcijās. Integrācijas īstenoto variantu varētu raksturot kā utopiskus centienus abstraktu un nekonkrētu mērķu vārdā apvienot antagoniski atšķirīgas sabiedrības daļas. Tā vietā, ja pastāvētu skaidra, atklāta un saprotama integrācija latviskas Latvijas virzienā, noteikts cittautiešu daudzums (protams, ne visi) būtu integrējušies krietni vairāk, nekā to vērojam pašlaik.
Daži prognozē, ka integrācijas jautājums atkritīs pats no sevis, jo tagad ekonomiskās grūtības nacionālās pro-blēmas būšot izdzēsušas. Taču ar to vien, ka vēders mums šodien sāp vairāk, nekā izpaužas sena sirdskaite, nenozīmē, ka pēdējo varam neārstēt.
Saimnieciski stipra, droša un pārtikusi Latvijas valsts ilgstoši varēs būt tikai tad, ja tās pilsoņi būs saliedēti val-stiskajā apziņā. Ja apzināmies, ka šāds ceļš ejams un atklāti pa to iesim, tas ir izdarāms. * partijas Visu Latvijai! līdzpriekšsēdētājs