Pansija iemītnieki te dzīvo gluži kā savās mājās - paši maksā par dzīvokli, komunālajiem pakalpojumiem un pārtiku, vienlaikus tiekot pilnībā aprūpēti. Šāds pirms četriem gadiem izveidotais pansijs pagaidām Daugavpils novadā ir vienīgais, taču, kā atzīst tā izlolotāja, ilggadējā Kalupes pagasta sociālā darbiniece, tagad Daugavpils novada sociālā dienesta vadītāja Anna Jegorova, tas pilnībā sevi attaisnojis kā vislabākā alternatīvā forma veco ļaužu aprūpei, jo palīdz viņiem saglabāt māju izjūtu. «Ja cilvēks visu mūžu nodzīvojis Kalupē, tad viņš arī grib pavadīt mūža nogali savējo vidū. Ja viņu aizved uz pansionātu, tur dzīve uzreiz radikāli mainās, te tās izmaiņas nav tik sāpīgas.» Turklāt, kā atzīst Anna, pašvaldībai šī forma ir finansiāli izdevīga, jo tā no sava budžeta daļēji sedz tikai pusi no aprūpētāju slodzēm, bet Višķu pansionātā viena cilvēka uzturēšanās mēnesī izmaksā 284 latus.
Sākās ar Marinu
Pansijam Atvasara par savu esamību jāpateicas Marinai, 23 gadus vecai meitenei, kas tagad strādā par vecīšu sociālo aprūpētāju. Marinas mūža iesākums bijis skarbs - mamma no viņas atteikusies, līdz septiņu gadu vecumam meitene augusi Kalkūnu bērnunamā, tad beigusi deviņas klases Antūžu speciālajā internātskolā bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, ieguvusi otro invaliditātes grupu. Parasti šādiem jauniešiem ceļš pēc skolas ved uz sociālās aprūpēs centriem, taču Anna izlēma citādi. «Aizvedu meiteni uz pansionātu, bet jau pēc divām dienām man direktore zvana un saka - ņem to labo bērnu ārā, viņš te salūzīs. Aizgāju pie toreizējā pagasta priekšsēdētāja Aivara Raščevska un saku - mums te stāv tukšs četristabu dzīvoklis, es rakstīšu projektu, lai ierīkotu pansiju veciem un vientuļiem cilvēkiem.» Līdzekļi dzīvokļa remontam iegūti no Lauku partnerības projekta, savukārt mēbeles un gultas veļu palīdzējusi sagādāt Daugavpils rajona Sarkanā Krusta komiteja un Vācijas Varrendorfa-Bekuma Sarkanā Krusta nodaļa. Viss veicies tik raiti, ka jau pēc diviem mēnešiem dzīvoklis bijis gatavs, un Marina tur bijusi pirmā iemītniece, bet nevis kā aprūpējamā, bet kā aprūpētāja vientuļu vecīšu pārim, kurus pagasts gribēja sūtīt uz Višķu pansionātu. «Tā viņi sāka dzīvot kopā. Marina no skolas atnāca kā balta lapa, neko neprata, bet te viņa iemācījās gatavot ēst, mazgāt veļu un grīdas, pārklāt vecīšiem gultas, mainīt pamperus, tagad jau viņa ir prasmīga aprūpētāja,» smaida Anna. Kopā ar Marinu te ar Nodarbinātības valsts aģentūras starpniecību strādā vēl divas aprūpētājas - Marija un Sveta, saņemot minimālo algu. Aprūpētāju pienākums ir gatavot ēst, nomazgāt vecīšus, izmazgāt viņiem veļu, sagādāt zāles, parunāties.
Ņem līdzi svētbildes
Četristabu dzīvokļa divās istabiņās ir vietas diviem iemītniekiem, lielajā istabā pat trijiem. Patlaban pansijā mitinās seši vecīši. «Mums ir tikai viens vīrietis, Fedja, viņš gan vēl nav tik vecs, bet nebija vīram kur palikt, māja sabrukusi, ģimenes nav, dakteri jau pirms trim gadiem bija viņu norakstījuši, bet labos apstākļos tagad atplaucis. Pārējās kundzes gan sirmā vecumā, ir problēmas ar veselību, taču turas braši,» stāsta A.Jegorova. Annai Pudānei jau pāri deviņdesmit, viņa te dzīvo pusotru gadu. «Bija saime, bet izklīda, meitas nomira, dēliem sava dzīve, mazbērni Īrijā. Mani neaizmirst, apciemo. Ja jau pats savās mājās vairs nevari, tad te ir labāk, vismaz savā pagastā. Izgulies siltumā, tīrībā, ko gribas ēst, to saimnieces pagatavo,» stāsta Anna. Viņai piekrīt Antoņina Korsiša, kas uz pansiju līdzi paņēmusi savu pūraskapi un svētbildi. «Tepat kaimiņi, baznīca uz vietas, priesteris, arī draudzes sievas bieži atnāk, kura atnes pienu, kura ievārījuma burciņu vai ābolus, apčubināti vecīši ir uz labāko.»
Pansijā ir mitinājušies arī vecīši, kuri nav vientuļi, taču bērni aizņemti darbā un nav iespējas sagādāt vajadzīgo aprūpi. A.Jegorova domā, ka daudziem tā ir izeja grūtā situācijā. «Es vēl tagad nevaru aizmirst aizkustinošās attiecības starp Marinu un to pāri, kas pirmais iemitinājās pansijā, vecā kundze viņai tik daudz iemācīja, uz Marinas rokām viņa arī aizgāja viņsaulē. Esmu laimīga, ka pagastā ir tāda vieta, kur mūžu var noslēgt nevis vientulībā un pamestībā, bet gan mīļu cilvēku rokās.»