Kas iepriekšējās ministres darbībā bija veiksmīgs un būtu jāturpina?†
Valdis Keris. Es drīzāk varētu pateikt, no kā jaunajam ministram vajadzētu izvairīties - no pārliekas politiskās paklausības. Nevajag teikt, ka melns ir balts, ja to prasa partija, kuras biedrs viņš būs. Ir jāsauc lietas īstajos vārdos.
Renārs Putniņš. Šo darbu ir diezgan daudz. Viens no tiem ir iedibinātie veselības gadi - Mātes un bērna veselības gads, Sirds un asinsvadu veselības gads utt. Tā tiek aktualizēta konkrēta problēma, kurai tiek novirzīts vairāk līdzekļu un uzmanības.
Aija Barča. Arī jaunajam ministram būtu ļoti nopietni jāinteresējas par Veselības aprūpes finansēšanas likumu. Tomēr tas ir tikai pirmais solis. Šobrīd šajā likumprojektā vēl nav skaidrs, kā finansējumu palielināt. Es ļoti vēlētos, lai likumā konkrēti būtu noteikts, par cik katru gadu mēs palielinām veselības aprūpes budžetu.
Kas būtu pirmais darbs, kas nākamajam ministram jāīsteno primārajā veselības aprūpē?
V. K. Jānodrošina, lai šajā jomā būtu iespējami daudz speciālistu ar labu kvalifikāciju, lai būtu zinoši ģimenes ārsti, lai viņiem būtu pietiekams skaits palīgu, kā arī lai iedzīvotājiem būtu viegli piekļūt ģimenes ārstam. Latvijas reģionos ģimenes ārstu nav nemaz tik daudz. Tāpēc pie viena ģimenes ārsta ir spiesti pierakstīties pat vairāk nekā 3000 pacientu, bet ar tik lielu pacientu skaitu strādāt ir grūti, un pieaug varbūtība, ka cietīs kvalitāte. Jāmeklē risinājumi, kā motivēt ģimenes ārstus strādāt reģionos. Bet to nevar izdarīt, ja nepieaug nozares finansējums.
R. P. Nepieciešams piesaistīt lielāku finansējumu, liekot akcentu uz primāro aprūpi. Jāuzlabo ģimenes ārstu pieejamība un kvalitāte.
A. B. Latvijā patlaban ļoti daudziem ģimenes ārstiem kopējo pacientu skaits ir 1800 vai pat vairāk, tomēr būtu jāpārdomā, vai tas nav par daudz. Veselības aprūpē pašreiz koncentrējamies uz procesu, bet būtu īstais laiks skatīties, kāds ir rezultāts. Ja ģimenes ārsts varētu savu pacientu ieraudzīt vismaz vienu reizi gadā, būtu iespējams atklāt daudzas saslimšanas jau sākuma stadijā, īpaši onkoloģijā.
Kā panākt, lai ģimenes ārsti piekrīt kvalitātes standartu paaugstināšanai?
V. K. Ir jāskatās, kāda ir starptautiskā prakse šo kritēriju ieviešanā. Piemēram, attiecībā uz stacionāriem kvalitātes standartus attīstītās valstis sāka ieviest tikai tad, kad nozarē bija ieguldīts pietiekami daudz naudas. Tie nav 3% no IKP kā Latvijā, bet 7-9% no IKP. Ja Latvija mēģina ieviest līdzīgus kvalitātes standartus kā rietumvalstīs, tad tā ir dubultmorāle - valsts nedod iespēju strādāt rietumvalstu līmenī, bet prasa Rietumu līmenim atbilstošus rezultātus. Turklāt Latvijā pacientu līdzmaksājums ir tik augsts kā gandrīz nekur citur Eiropā. Līdz ar to pacients nevar atļauties nokļūt pie ārsta. Latvijā šajā ziņā ir 10 reižu sliktāka situācija nekā Lietuvā un Igaunijā.
R. P. Par šiem kritērijiem ir jāvienojas ar ģimenes ārstiem. Tiem jābūt izpildāmiem. Ja tas tā ir, varam runāt par realizāciju. Pēc pērnā gada varēja redzēt, ka šo kritēriju realizācija ir zema. Tad jājautā, vai šie kritēriji ir par trakiem vai arī visi ģimenes ārsti nespēj tos izpildīt. Risinājums ir kaut kur pa vidu. Ar ģimenes ārstiem esam vienojušies, ka kritērijus pārskatīsim un optimizēsim, izņemot ārā lietas, kas nav uzreiz realizējamas.
A. B. Lai ģimenes ārsts tiešām vēlētos ievērot šos kvalitātes kritērijus, par to izpildi būtu jābūt kādam bonusam - ja ārsts strādā ar ļoti labiem rezultātiem, viņam par to būtu vēl papildus jāsamaksā. Šobrīd par to pietiekami nemaksā.
Kādu risinājumu redzat veselības aprūpes pieejamības uzlabošanā attiecībā uz rindām, pakalpojumiem un medikamentiem?
V. K. Neapšaubāmi tas ir nozares finansējuma palielinājums atbilstoši labai starptautiskajai praksei. Ja reiz Pasaules Veselības organizācija Latvijai bija ieteikusi jau šogad sasniegt 5% no IKP, tā tam arī bija jābūt. Šogad vairs nepaspēsim, nākamgad arī ne, bet, līdzīgi kā aizsardzības nozarē, arī veselības aprūpē jānosaka vismaz 2020. gadā 5% no IKP, un jābūt grafikam, kā tas tiks sasniegts.
R. P. Pakalpojumu apjoms, ko valsts piedāvā ar pašreizējo finansējumu, ir ļoti liels. Protams, ir vajadzīgs vēl lielāks finansējums, lai pieejamību uzlabotu. Otra lieta, ko var darīt, - plānot rindu aktualitāti. Ļoti bieži praksē ģimenes ārsts nosūta cilvēku pie nepareizā speciālista, un rindā lieki tiek gaidīti vairāki mēneši. Ģimenes ārstam ir jāmāk novirzīt pacientu pie pareizā speciālista, nevar sūtīt uz visām vietām. Rindas varētu grupēt pēc steidzamības. Ir gadījumi, kad magnētiskā rezonanse jāveic nedēļas laikā un nevar gaidīt divus mēnešus.
A. B. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no kopējā finansējuma. Viens no mūsu priekšlikumiem, kas šogad izmaksā papildu 900 000 eiro, ir kompensējamo medikamentu nodrošināšana bērniem 100% apmērā līdz 18 gadiem. Tas ir izdarīts. Tomēr milzīgas summas pacienti par pakalpojumiem un zālēm piemaksā paši. Savulaik rēķinājām, ka pacientu līdzmaksājumu samazināšanai par pusi būtu nepieciešami papildus apmēram 70 miljonu eiro. Šis jautājums ir jāvērtē valdībai un Saeimai.
Kā nodrošināt valsts apmaksāto pakalpojumu klāstu tā, lai uz tiem neveidojas rindas?
V. K. Atkal nepieciešams adekvāts finansējums, jo tas, cik daudz naudas valsts piešķir pakalpojuma apmaksai, nosaka, cik daudz pacientu ārsts var pieņemt un cik daudz izmeklējumu veikt. Jo vairāk izmeklējumu iespējams veikt, jo īsākas rindas.
R. P. Principiāli tas ir naudas jautājums, bet jāsaprot, ka uz plānveida aprūpi vienmēr būs rindas un tam tā ir jābūt. Jautājums, cik tās ir garas. Piemēram, uz gūžas operāciju ir rinda, bet nevaram saražot 500 ārstu, lai katrs ik dienu veic pa divām operācijām un rinda sarūk. Tā tas nenotiek. Turpretim akūtajā palīdzībā rindu nav.
A. B. Jāņem vērā, ka ne vienmēr ir nepieciešami visdārgākie izmeklējumi. Ja ģimenes ārstam pacientu būtu mazāk, iespējams, viņš varētu apskatīties un izvērtēt veselības stāvokli ikvienam. Tā varētu izvairīties no dārgām procedūrām. Pirmais solis jau ir sperts - ja neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde ir bijusi izsaukta uz mājām pie kāda pacienta, bet persona nav stacionēta, obligāta prasība ir par to informēt ģimenes ārstu, kurš pēc tam sazinās ar pacientu. Jo vairāk mēs varētu atbalstīt primārās aprūpes ārstus, jo mazāk būtu ļoti nopietnu un smagu gadījumu.
Šķiet, ik gadu slimnīcas iztērē visu gadam piešķirto finansējumu jau agrāk, un pacienti nevar saņemt plānveida palīdzību laikus. Kā to risināt?
V. K. Risinājums ir analogs kā ar pakalpojumu pieejamību un pakalpojumu grozu. Vienmēr skaidri ir zināms, ka piešķirtais naudas daudzums ir nepietiekams, un tāpēc vienmēr ap gada vidu rodas situācija, ka slimnīcai ir uzkrājušies parādi.
R. P. Slimnīca vienmēr varēs uzņemt vairāk pacientu, nekā plānots, tāpēc var teikt, ka naudas nekad nepietiks. Valsts kontrole ir atzinusi, ka viena pacienta izmaksas ir novērtētas zemāk, nekā tas reāli maksā, bet tas atkal atduras pret finansējumu. Ir arī daudz gadījumu, kad pacienti dažādu iemeslu dēļ nemaksā līdzmaksājumu. Abu faktoru ietekmē slimnīcai rodas parādi. Viens no risinājumiem ir vairāk ieguldīt primārajā veselības aprūpē, tad slimnīcās nenonāktu pacienti ar tādām diagnozēm, ko varētu ārstēt ģimenes ārsti vai ambulatori.
A. B. Tie atkal ir papildu līdzekļi. Vienmēr šī nauda tiek meklēta un atrasta. Bet acīmredzot tas ir nepietiekami. Budžetā naudas ir tik, cik ir. Pieņemu, ka paies vēlēšanas un būs grozījumi budžetā.
Kā novērst to, ka iedzīvotājiem regulāri jāizmanto labdarības akcijas, lai savāktu naudu ārstniecībai?
V. K. Vienīgā izeja - valsts viņiem palīdz šo problēmu atrisināt. Tomēr jāskatās arī no citas puses - ne vienmēr tas, ko pacienti un viņu tuvinieki vēlas izmantot ārstēšanai, ir medicīniski un zinātniski pamatots. Līdz ar to valsts par to nemaksās. Tas paliek ziedotāju ziņā - atbalstīt vai ne. Tāpēc būtu korekti, ja tādas organizācijas kā Ziedot.lv pasekotu līdzi, kādi ir šo ziedojumu lietošanas rezultāti.
R. P. Bērniem valsts pilnībā apmaksā visu. Pat tās diagnozes un ārstēšanu, ko nevar nodrošināt Latvijā. Tomēr galvenais priekšnosacījums ir atzinums, ka tas tiešām ir nepieciešams. Attiecībā uz ziedojumiem galvenokārt redzam, ka problēmas ir saistītas ar sociālajiem jautājumiem, kur runa ir par palīgierīču pirkšanu (protēzes, invalīdu ratiņi). Tas ir Labklājības ministrijas jautājums par dzīves kvalitātes uzlabošanu, nevis par veselību. Piemēram, dzirdes aparāti - valsts pacientam nodrošina kvalitatīvu, labu dzirdes aparātu, bet varbūt tā skaņa nav tik laba, kā cilvēks gribētu. Tad viņš meklē citur pasaulē augstākas kvalitātes un krietni dārgāku aparātu, kam pēc tam vāc ziedojumus. Bet valsts pamatu nodrošina. Citos gadījumos diemžēl ir vairāk vai mazāk iedzimtas diagnozes. Var pacientam veikt kādu ļoti sarežģītu un dārgu procedūru ārzemēs, bet, pat ieguldot lielus līdzekļus, rezultāta var nebūt. Jāsaprot, ko varam atļauties - pacientu ārstēt vai uzlabot dzīves kvalitāti. Protams, ir žēl šo cilvēku, visi gribam palīdzēt, tāpēc ir labdarība.
A. B. Labdarība, protams, ir ļoti laba lieta, bet gadījumi ir ļoti dažādi. Iespējams, trūkst informācijas, kā palīdzību var saņemt no valsts, vai kādam nepatīk konkrētie palīglīdzekļi, ko valsts nodrošina. Ir gadījumi, kad arī valsts var samaksāt par šiem pakalpojumiem, bet ārsts par to nav zinājis. Te runa ir par ministriju sadarbību un informācijas nodošanu.
Nākamais gads ir izsludināts par Pretvēža gadu. Kādi ir risinājumi, lai uzlabotu onkoloģisko situāciju Latvijā?
V. K. Tieši veselības aprūpes sliktā pieejamība ir tā, kas neļauj realizēt pretvēža programmas vajadzīgajā apjomā. Mēs jau varam pasludināt kaut vai pilnīgas izveseļošanās gadu, bet, ja tam nebūs materiālā seguma, tas paliks tikai kampaņas līmenī.
R. P. Mūsu problēma ir agrīna diagnostika. Diemžēl šīs saslimšanas atklājam vēlīnās stadijās, tāpēc ārstēšana ir daudz dārgāka un rezultāti - sliktāki. Jārunā par domāšanas maiņu - cilvēks pats ir atbildīgs par savu veselību, nevis valsts. Ja cilvēku izmeklēs, agrāk atklās diagnozes. Te es negribētu uzņemties vainu no VM puses, jo problēma ir pašos iedzīvotājos. Ir jābūt līdzatbildīgam.
A. B. Jāatgriežas pie primārās veselības aprūpes. Ģimenes ārstam ir jābūt pietiekami izglītotam un zinošam, izvērtējot pacienta veselības stāvokli. Ja ģimenes ārsts satiks savus pacientus vismaz reizi gadā, tas būs nozīmīgs solis. Ja pacienti nokļūtu onkoloģijā vēl pirmajā stadijā, arī ārstēšana būtu vienkāršāka, lētāka. Bet tas ir kopīgs darbs.