Nedēļas sākumā uzmanību piesaistīja tieslietu ministra Dzintara Rasnača (VL-TB/LNNK) paustais, ka pašlaik var redzēt divas Vienotības - pozitīvo un prognozējamo partiju Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas personā un neprognozējamo tās priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas personā. Ja vadās pēc personiskas attieksmes pret vienas vai otras politiķes atrašanos premjeres amatā, vērtējums saprotams. Taču skaidrs, ka patiesā «bilde» ir daudz komplicētāka un ne tik viennozīmīga.
Straujumas darbība tiešām ir prognozējama, tā vairāk atgādina ledus gabala dreifēšanu pa straumi, kā esmu jau rakstījis. Var piekrist Āboltiņas vairākkārt paustajam, ka Vienotība Straujumas laikā vairs nenosaka politisko dienaskārtību. Vienīgie apņēmīgie soļi ir... uz grābekļiem. Kā jāpieņem lēmumi par valsts īpašuma pārdošanu, diezgan droši var paredzēt pamatīgu sašmucēšanos. Kā budžetā trūkst naudas visa, kas sasolīts, īstenošanai, skaidrs, ka rosinās celt nodokļus vai izdomās jaunus. Ja piesaka reformas, nav ilgi jāgaida, kad tās atliks uz vēlāku laiku, vienalga, kādu iemeslu dēļ.
Vai varam tik viennozīmīgi teikt, ka Āboltiņa, nonākot premjeres amatā, būtu tik neprognozējama? Ja vienas personas loma ir tik liela, kāpēc to nejūtam tagad? Viņa taču joprojām ir valstī ietekmīgākās partijas līdere. Skaidrs, ka Āboltiņas vadītā valdība būtu aktīvāka, bet arī vairāk vērsta uz to, lai atjaunotu Vienotības reiz bijušo popularitāti vēlētāju vidū, taču tas diez vai varētu izdoties, ņemot vērā sabiedrības - tajā skaitā arī Vienotības vēlētāju - kritisko attieksmi pret minēto politiķi.
Taču, ja runājam par Vienotības neviendabīgumu, Rasnača melnbaltais skatījums ir pārāk virspusējs. Viedokļu šķelšanās Vienotībā un tās Saeimas frakcijā attieksmē pret esošo un potenciālo premjerministri ir tikai viens bildes slānis. Bet tādu slāņu ir diezgan daudz. Un tie pārklājas. Ir «disciplinētie» un «citādi domājošie». Joprojām jaušama tāda kā grupēšanās pēc izcelsmes - atcerēsimies, ka Vienotība tapa, apvienojoties Jaunajam laikam, Pilsoniskajai savienībai, kurā iekļāvās Sarmītes Ēlertes domubiedri, un Sabiedrība citai politikai, bet vēlāk nāca klāt arī pārbēdzēji no citām partijām, to skaitā Zatlera dibinātās Reformu partijas. No šī izriet arī partijas pārstāvju ideoloģiskās atšķirības, kas arī ik pa brīdim «uzpeld» konkrētu iniciatīvu veidā.
Teikt, ka kāds šajos nošķīrumos ir viennozīmīgi labs, cits - slikts... Es tomēr ieteiktu vadīties pēc principa, ka vērtējama ir rīcība vai tās iztrūkums, nevis cilvēki kā tādi. Gana bieži, kā saka, ziepes savārījuši arī tie, kas par labiem saukti, un ne viss ir slikts, ko dara šo nomelnotie.