» Bet minimu «otrā sezona» tiek sagaidīta ar norādi uz īsprozas formas pateicīgumu, kā intervijā Jāņa Rozes apgāda Ziņnesim teic autors: «Ir iespēja diezgan ātri lasītājam parādīt kādu šķietami ikdienišķu parādību, situāciju, notikumu, sapni vai fantāziju negaidītā veidā.»
Homo viator
Tvīti, sekošana, dalīšanās, viedoklis, atbilde, reakcija, pretreakcija - ikviena sociālās komunikācijas forma ir savdabīgi notikumu pieraksti, kas, apspēlējot ziņu, attēlu, skaņu vai jebko, ko vien iespējams, rada situācijas, kas savā būtībā ir nejaušas.
Zemestrīce zābakā ir nejaušību pieraksts, ko var uzskatīt par Notikuma svētajiem rakstiem. Grāmata ir gan autora, gan līdzcilvēku dzīves nejaušību tvērums lakoniskā, ironiskā, draiskā un - kas ir patīkams pārsteigums literārajā vidē - humorpilnā skatījumā. Gaišo skanējumu nebojā pat brīžiem teksta fonā nolasāmā smeldze, jo autora izjūta - «dzīve, es tak tevi mīlu!» - sit pušu melanholiskās notis un ievij tās smalkā, ņiprā zirnekļstiprā pavedienā. Autora «es» kā labdabīgs kukainis gaida, kas iekritīs tīklā, un - hops! - rokā ir «daži koki, tie paši, kas visu laiku» (9. lpp.), atjautīgs cīniņš ar draudzenes bijušo (13. lpp.), smīns par publiskās telpas ikdienišķību (15. lpp.), kapraču nedienas (19. lpp.), jautājums, vai jūs ceļaties kājās, kad televīzija vai radio atskaņo Latvijas himnu (20. lpp.), un kas notiek, kad aizej pēc bagātībām (112. lpp.), atziņas par literāro konsultāciju tēmu, kad «dzīvi palikušie vakaros sāk domāt par to, cik dzīve ir bezjēdzīga. Un tāda tā būs, ja jūs neuzrakstīsiet ko labāku» (158. lpp.).
Kā īstam ceļiniekam pieklājas, autora homo viator nonāk ne vien svešās zemēs, bet arī ceļo laikā - te uz padomju gadu jaunību, te uz mūsdienu aktualitātēm, te piestāj, lai atcerētos kādu bērnības dienu novērojumu. Rodas sajūta, ka ceļinieka jūtīgums ikvienā situācijas uzplaiksnījumā, pat visniecīgākajā, ir klātesošs. Mēs ieraugām, kā apkārtne maina ceļinieku, kā laiks un apstākļi spēlējas ar viņa iekšējo pārliecību par lietu kārtību, kā pats homo viator uzbur situācijas no nekā un piparam piešauj pa kādai sokrātiskai atziņai. Lasītājs neidentificējas ar šo ceļotāju, tāds arī nav autora nolūks, gluži otrādi - lasītājs kļūst par piedāvāto situāciju un notikumu novērotāju. Mēs reflektējam to, par ko ceļotājs jau pāris reižu pats ir reflektējis. Un šī neuzspiestā, klejojumos iegūtā noskaņa «es redzu tā» nesasien rokas, jo paliek vieta paša «es», kas jebkurā brīdī var pateikt - «bet es domāju...»
Radītā skaņdarba kopējo noskaņu sabojā vienveidība, un tās cēlonis ir maigie minimu atlases kritēriji. Jo cik tad var lasīt par nebūšanām ar kaķiem (pat man, divu astaiņu īpašniecei, apnika) un cik var mēļot «kā toreiz dzērām mēs» valodā? Apjoma «apgraizīšana» nebūt neietekmētu teksta stilistisko noturību. Gluži otrādi - tas, manuprāt, atsietu rokas fantāzijai un iecirstu asti par varītēm durvīs lienošajai konkrētībai.
Notikuma saknes
Kas tad ir notikums? Starp dažādām - gan pretrunīgām, gan savstarpēji papildinošām - mūsdienu teorijām notikuma sakarā iezīmīga ir amerikāņu apziņas un valodas filozofijas pārstāvja Donalda Deividsona atziņa par notikuma struktūrformām - cēlonis, sekas, telpa, laiks. Tieši cēlonis un sekas ir tie, kas nošķir vienu notikumu no cita. Sekojot Leibnica uzskatam, ka notikumi un objekti nav viens un tas pats, Deividsons runā par notikumu kā gadījumu - pretstatā tam - lieta jeb objekts nav gadījums. Viens no notikuma indikatoriem vienmēr būs kustība, pārmaiņa, ritējums, plūsma, žests.
Minimas vadās pēc šiem notikuma jeb gadījuma pamatprincipiem, jo pavērsiens kā pastāvīgi klātesošs komponents sniedz grāmatas lasītājam nepastarpinātu, dzīvu domu. Vienalga, par ko tā ir - vai doma par šņabi, hokeju, garāmgājējiem vai tīņu nedienām -, allaž priekšplānā ir Gadījums. Arī tad, ja tas ir apziņas gadījums, vēl jo vairāk - ja tas patiešām ir homo viator (lasi - autora) apziņas gadījums. Un gadījums ar lielo G tāds var būt vienīgi tad, ja notikums ir esamības un subjekta satikšanās punkts.
Kā min Alēns Badjū darbā Esamība un notikums, subjekta un esamības patiesība manifestējas notikumā. Tieši subjekta klātesamība notikumam piešķir patiesuma garšu un smaržu. Homo viator skatījuma veids un domas maniere piešķir «zemestrīcei» tās raksturīgākos vaibstus. Lai arī autors atzīst, ka «varbūt arī Visums ir tikai spēle, kuru nevajag ņemt tik nopietni», viss, kas norisinās grāmatas lappusēs, stila ziņā līdzinoties spēlei, ir īsts. Un nav jau runa par Minimām 2 kā pēdējo patiesību, bet gan par mirkļa baudu un apzinātu dzīvi šā mirkļa (literārā teksta) ietvaros.