Taču iemesli - kas noteikti ir gādības par dzīves pabērniem izraisīti - nav svarīgi. Svarīgs ir ceļš pie izpratnes.
Un tieši šīs ne visai auglīgās, bet cēlās ierēdņu un politiķu aktivitātes rosina ieteikt visai vienkāršu, bet drošu izpratnes veicinātāju. Neko jaunu, jo runa ir par personīgo pieredzi, taču tā vienmēr ir vislabākais teorētisko zināšanu papildinājums. Patiesībā to lieliski pasaka priekšā rakstnieka Marka Tvena stāsts par princi un ubaga zēnu.
Tātad - Labklājības ministrijas ierēdņiem, bet sevišķi šo ierēdņu izrīkotājiem politiķiem, būtu vēlams kādu laiku padzīvot reālu nabagu līmenī, ko varētu viegli noteikt bez rēķināšanas, vienkārši apciemojot šos nabagus un kādu laiku pie viņiem paviesojoties.
Bet vislabāk būtu pašiem sev noteikt līdzīgus ienākumus un tiem strikti pakārtot savu patēriņu.
Protams, alkoholiķu vai narkomānu standarti šādam testam neder, bet, tā kā Latvijas sabiedrībā vairums tomēr ir normāli cilvēki, un ļoti daudz ir tādu, kuru ienākumi, ja tādi vispār ir, viņu izdzīvošanu padara par brīnumu, iespējams, ka dažam labam lēmējam, nonākot līdzīgā situācijā, «dziedāti» vis vairs negribētos un tas krietni veicinātu labklājības budžeta taisnīgāku sadali par labu tiem brīnumdariem, kas pamanās izdzīvot, saņemot krietni zem iztikas minimuma.
Tad bērna balsī ar nevainīgu sejas izteiksmi negribētos vis spriedelēt, ka «lai paciešas, jo gan jau labāki būs» - (debesīs). Tas atgādina kādas senas kundzes ieteikumu ēst kūkas, ja maizes nav.
Var gadīties, ka arī kāds cits politiķis, ja viņam atvēlētu līdzīgu iespēju, saprastu, ka valsts naudu var tērēt lietderīgāk, nevis pērkot krāmus (ieročus) žvadzināšanai vai garantējot privātuzņēmēju ietaisītos parādus.
Tad varbūt atskārstu, ka tie vecie ir tie, kuriem pateicoties jaunie vispār nākuši pasaulē. Kaut tiem toreiz jaunajiem nācās strādāt svešā valstī - par ko tagad jādzird pārmetumi, it kā būtu bijušas citas iespējas tiem, kam neizdevās aizbēgt vai kam negribējās dzimteni pamest, kaut tā bija okupēta.
Viņiem nekādi labumi no debesīm nekrita, un viņi spējuši nodzīvot līdz lemšanai par savu vecāku un vecvecāku dzīves līmeni.
Varbūt pielēktu arī tas, ka laiks negaida un kaut tas dod iespēju ietaupīt uz nomirušo rēķina, kam pielikuma vairs nevajag, toties atlikšanu apvelta ar cinisma smaku.
Katrā ziņā tāds pasākums būtu ļoti lietderīgs, un, ja nabagu dzīves pētnieks spētu izturēt vismaz kādus pāris mēnešus, tas garantētu lielisku atbrīvošanos no liekā svara. Pareizāk sakot - no apjoma, jo neba nu par smagumu tie resnie uztraucas...
Vienīgā problēma slēpjas apstāklī, ka brīvprātīgais vai komandētais «cietējs» lieliski zinās, ka pieticīgā dzīve šim ir tikai uz laiku, kamēr trūcīgiem - uz visiem laikiem. Ja vien tie nav tik naivi, lai lolotu cerības, ka par viņiem kāds no varas padomās pa īstam.