Viņš uzsver, ka nopietni jāpiestrādā pie medicīnisko pakalpojumu savlaicīgas pieejamības un apkalpošanas kultūras, kā arī jāpanāk, lai valsts sektora pakalpojumi būtu konkurētspējīgi ar privāto sektoru.
Polises kā alternatīva
Veselības centra 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds Dienai norādīja, ka valsts, neskatoties uz ekonomikas izaugsmi, joprojām samazina savu daļu, ko maksā par medicīnu, līdz ar to turpina pieaugt vajadzība pēc trešās puses apmaksātas veselības aprūpes. «Ir spēkā likumsakarība - jo vājāka ir valsts veselības aprūpes sistēma, jo vairāk jāmaksā pacientiem vai apdrošināšanas gadījumā viņu darba devējiem. Nosacīti maksas pakalpojumu sniedzēji ir ieguvēji, taču nodokļu maksātāji samaksā dubultā - ar nodokļiem un saņemot maksas pakalpojumus, ja valsts apmaksātie nav pieejami laika, teritoriālā un finansiālā aspekta dēļ,» saka M. Rēvalds.
«BTA veselības apdrošināšana šajā pusgadā pret pagājušo gadu augusi par nepilniem 2% tirgus - pieaugums ir vērojams,» atzīst J. Lucavs.
Šīs polises cilvēkiem kalpo kā alternatīva, lai ātrāk un kvalitatīvāk saņemtu medicīnisko aprūpi. Tas ir pretēji situācijai Igaunijā, kur veselības polises apdrošināšanas tirgū tiek piedāvātas nelielā apjomā. Apdrošināšanas sabiedrības Compensa Life valdes loceklis, Latvijas filiāles vadītājs Viktors Gustsons atzīst: «Igaunijā valsts faktiski visu pamata veselības aprūpi finansē centralizēti, par nodokļu maksātāju naudu. Ja Latvijā veselības aprūpes finansējums no valsts budžeta ir no 3,2% līdz 3,5%, tad Igaunijā - 5,8%.»
Latvijas darba tirgū veselības apdrošināšanas polises būtiski motivē darbiniekus palikt strādāt uzņēmumā. «Tas skaidri parāda, kā iedzīvotāji izmanto medicīnas pakalpojumus. Ja valsts par savu naudu spētu kvalitatīvi un pienācīgā termiņā veikt šos ar veselības aprūpi saistītos pakalpojumus, pēc mūsu - apdrošināšanas sabiedrību - pakalpojumiem nebūtu vajadzības,» saka BTA valdes priekšsēdētājs J. Lucavs.
Privātie apdrošinās maz
Veselības jomā apdrošināto privātpersonu skaits, salīdzinot ar juridiskajām, ir mazs. «Privātpersonu apdrošināšana neattīstās. Ja kādreiz ekonomiskā situācija valstī saasināja privātpersonu interesi iegādāties polises, tagad privātpersonas cenšas taupīt līdzekļus uz veselības rēķina,» novērojis J. Lucavs. Ieinteresētību mazina samērā lielā polišu cena un fakts, ka līdz ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos valstī savus darbiniekus cenšas apdrošināt uzņēmumi. Visbiežāk par privātajām polisēm interesējoties pašnodarbinātie vai tie, kuri tiek nodarbināti nelegāli, tāpēc mēģina apdrošināties par saviem līdzekļiem.
V. Gustsons gan norāda, ka pēdējos gados privātās veselības apdrošināšanas apjomi pieaug, tomēr precīzas uzskaites par tirgu kopumā nav. «Nav tāpēc, ka Latvijas apdrošināšanas tirgū darbojas dažādu uzņēmējdarbību formu pārstāvji. Tomēr pēc pieredzes zinām, ka privāti apdrošinās tikai daži procenti iedzīvotāju. Pamatā tas saistīts ar patērētāja maksātspēju, tas ir galvenais bremzējošais faktors,» uzskata V. Gustsons.
No biznesa administrēšanas viedokļa nav būtiskas starpības - apdrošinātājam slēgt līgumu ar privātpersonu vai uzņēmumu, jo jebkurā gadījumā līgumi paredz apkalpot katru uzņēmuma darbinieku individuāli, skaidro J. Lucavs. Viņš turpina: «Savukārt no risku viedokļa līgums ar uzņēmumu būs rentablāks, nekā to slēdzot ar privātpersonu. Vairumā gadījumu redzam, ka tie cilvēki, kuri polises vēlas iegādāties privāti, jau zina, ka to limitus apgūs pilnībā, rezultātā ievērojami pārsniedzot polises patieso vērtību un cenu. Ja uzņēmumi apdrošina visus darbiniekus un darbinieks tiešā veidā par šo polisi nemaksā, tad viņam zūd pastiprināta motivācija tērēt visu, ko var iztērēt, ko vajag un nevajag.»
Saka nē pensionāriem
Apdrošinātāji savu klientu lokā gan negribīgi iekļauj pensijas vecuma ļaudis. «Vienu gadu samaksājot prēmiju pensionāram, ir skaidrs, ka šis bizness būs ar zaudējumiem,» atzīst J. Lucavs un turpina: «Tajā pašā laikā katrs nodarbinātais visu mūžu maksā nodokļus, kuriem būtu jākompensē medicīniskie pakalpojumi brīžos, kad tos visvairāk vajag - it īpaši cilvēkiem gados un kuru veiktās sociālās iemaksas uzkrātas ilgtermiņā. Ja veselības apdrošināšanas sektorā princips būtu līdzīgs kā, piemēram, pensiju 2. līmenī, iedzīvotāji maksā nodokļus un kāda iemaksu daļa sistemātiski tiktu novirzīta veselības apdrošināšanai, tad arī apdrošinātāji sadarbību vērtētu ilgtermiņā, nevis viena gada robežās.»