Viens ātrums zemeslodei Rīgā, pavisam cits Zilupē, varbūt pavisam citas svārstības ir Valkā un Apē. Bet nav svarīgi ģeogrāfisko vietu nosaukumi, bet kultūras telpas sajūta, kas ir tik atšķirīga.
Informatīvajā ziņojumā Par sabiedrības saliedēšanu, nacionālās identitātes un valsts valodas pozīcijas nostiprināšanu minēts, ka dažādu sabiedrības saliedēšanas, nacionālās identitātes un valsts valodas pozīciju nostiprināšanas pasākumu rīkošanai kopumā nepieciešami vairāk nekā 16,4 miljoni latu gadā. Starp visiem pasākumiem paredzēts arī krietni palielināt summu grāmatu iegādei pašvaldību bibliotēkām. Tas ir slavējami, tomēr, ieejot pagastu bibliotēkās, nokļūsti citās svārstībās.
Ir te grāmatas, ir, kaut lielākā daļa pavisam nodriskātas, nolasītas, tāpat arī liels klāsts populāro žurnālu, dažas avīzes, valoda atkarīga no iedzīvotāju kontingenta. Šiem mērķiem pašvaldība atvēl kaut kādu naudu, nežēlo, savu spēju robežās, protams. Vai vajadzētu naudiņu lielākam iepirkumam? It kā jau neskādētu, ja dotu, pirktu! Ko tad iepirktu, vai jaunāko latviešu literatūru? Nē, tās smagās, sarežģītās grāmatas jau nelasot, lasītāji gribot ko citu. Lasa to, ko saprot. Un cik tad te to lasītāju vispār palicis!?
Zemeslode sāk griezties pavisam lēnām, gluži kā palēninātā filmā, izejot ārā, redzi tukšu ciemata ielu, savā pamestībā un atstātībā. Vispārējā eiforijā par to, ka pierobežai tiks atvēlēta lielāka nauda nacionālās identitātes nostiprināšanai, aizmirstam to, kāda tad šobrīd ir tā nacionālā identitāte, kura ir jāstiprina. No vienas puses, nenoliedzams ir rūpju un finansējuma trūkums. No otras - arī elementāras kultūras izglītības trūkums. Agrāk katrā sevi cienošā lauku skolotāju, agronomu, ārstu u. c. ģimenē bija pasūtināts Karogs, lasīja Literatūru un Mākslu, tagad šī obligātā kultūrinformācijas minimuma faktiski nav. Un tā nu vārās katrs garainis savā katliņā, literāti sūdzas par naudas un uzmanības trūkumu, elitāras diskusijas notiek galvaspilsētas grāmatnīcās un birojnīcās, bet lauku kultūras darbiniece noliek uz galda Kornēlijas Apškrūmas krājumu, un negribas viņai neko pārmest. Jo cilvēkam, lai cik tālu viņš atrastos no tās centrālās vietas, kur zeme griežoties pareizāk, gribas tikai vienu - lai viņam pienāk tuvāk un parunājas viņa valodā.
Kur atrast to ģeniālo kontrapunktu, kur savienotos aug(k)stā prāta spēles un abstraktas mākslas konstrukcijas ar to elpas aizžņaugšanos un asaru kamolu, ko ikdienā izjūt mazais cilvēks jebkurā zemeslodes vietā, ar pamestību nodokļu inspektora un parādu piedzinēja priekšā, ar klusu prieku par vienkāršām lietām, ar izmisīgu ticību un cerību, ka vēl kaut kas tīrs, balts un nesamaitāts šai dievpasaulītē joprojām ir palicis.