«Atbildīgajām personām jāpieņem drosmīgs lēmums. Ja viņi to nespēs, mēs viņiem palīdzēsim,» kā poļitruks ar mauzeri Medvedevs dveš olimpiskās ierindas pakausī. Drošs paliek nedrošs, tautas garastāvokļa labad prezidents izvēlējies ļaut pūlim sajust asiņu smaržu. Tā jau trūcīgās tautas nauda sporta industrijā izgrūsta milzīga, cerēto medaļu čupas nav, un pats sevi jau visā tajā nevainosi. Lai nekompromitētu pašu galveno - savu valdīšanu, Medvedevs to stiprina pēc principa «skaldi un valdi», skaldīdams tā, ka galvas ripo.
Tomēr gluži vai testamenta svarīgums ir par sportu atbildīgā ministra vārdiem, kad tas, simboliski sakot, pēc Kremļa pavēles starta pistoli pie deniņiem pielicis, pirms aiziešanas no amata teica, ka tā «nav izgāšanās, tā ir objektīva realitāte». Un - «šinī gadījumā vainīgs nav viens konkrēts cilvēks vai cilvēki», jo tā ir sistēmiska vaina. Padomju lauri sakaltuši. Jaunu audzēšanai būtībā nepieciešama jauna sistēma. Pat ja Medvedeva «Ahilleja dusmas» ir vien tvaika nolaišana pa sporta ventili, tās pat negribēti iezīmē daudz epohālāku Krievzemes aktualitāšu kontekstu.
Saprotams, ka, par to domājot, Kremļa saimniekam nelabi metas. Tāpēc nekas cits neatliks, kā atkal saraut medaļu gūšanas piecgades plānu rekorda tempā, lai nepiepildītos aizejošā sporta, tūrisma un jaunatnes politikas ministra Vitālija Mutko pravietojums, ka kvalitatīvi jaunu olimpisko paaudzi Krievija spētu izaudzināt tikai uz 2018. gada olimpiādi. Jau tagad Medvedevs deklarējis, ka melnais zelts - nafta - ilgtermiņā nav tā drošākā Krievijas varas valūta. Valsts pārvaldei stagnējot un normālai tautsaimniecībai nespējot krāt zeltu pūriņā, nekas cits neatliek, kā sakāpinātu uzmanību veltīt par katru cenu panākamajai olimpiskā zelta kaudzei 2014. gadā Sočos, pagaidām izrēķinoties ar prasīto «politisko briedumu» un «atbildību» nesasniegušajiem funkcionāriem.