Janvāra beigās plašākai sabiedrībai kļuva zināms, ka saskaņā ar Eiropas Revīzijas palātas vērtējumu Eiropas Komisijas (EK) rīcība, piedaloties dažādu valstu finansiālās glābšanas operācijās, bijusi nekonsekventa, pieļaujot dažādu attieksmi pret grūtībās nonākušajām valstīm, tā rezultātā dažām valstīm budžeta tēriņus nācās mazināt vairāk nekā citām. Finanšu krīzes gala rezultātā Latvijas ekonomikas apjoms saruka apmēram par ceturto daļu. Lai arī kopš tā laika pagājuši vairāki gadi, finanšu problēmas Eiropā vēl aizvien ir aktuālas, turklāt pat daudzu lielo eirozonas valstu, piemēram, Francijas, Spānijas un Itālijas, noturība pret krīzēm varētu būt nevis palielinājusies, bet gan tieši pretēji - samazinājusies. Arī Latvijai, atrodoties kopējā valūtas sistēmā ar šīm valstīm, izdevīga būtu to ekonomiskā sakārtotība, sevišķi vēl tāpēc, ka globālā finanšu tirgus padebeši sāk iekrāsoties aizvien drūmākos toņos.
Savukārt, ja runājam par notikumiem mūsu valstī, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis atgādina, ka ekonomikas krīzes laikā Latvijas politiķi nespēja tikt galā ar tai uzticētajiem uzdevumiem - būtiski samazināt tēriņus un domāt, kā sadarbībā ar biznesu atrast citus veidus, kā palielināt ienākumus, lai pietiktu nauda nepieciešamajām funkcijām. «Tāpēc arī kļuvām nepašpietiekami un nācās piesaistīt Starptautisko Valūtas fondu un citus donorus, kā arī to ekspertus. Diemžēl šāda izvēle raksturojama kā vienkāršākā, jo normālā situācijā ar krīzi un tās sekām galā būtu jātiek pašiem,» norāda uzņēmēju organizācijas pārstāvis.
Nav labdari
Piesaistot ārvalstu naudu, jārēķinās, ka var nākties spēlēt pēc noteikumiem, kuri pašu valsts iedzīvotāju labklājībai ne vienmēr ir tie labākie. «Jāsaprot, ka aizdevēji nav nekādi labdari. Visiem ir savas intereses, un naudai ir sava cena,» EK, Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un citu aizdevēju izvirzītos nosacījumus Latvijai krīzes laikā komentē Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Arnis Sauka. Viņš norāda, ka krīzes pārvarēšanai Latvijai faktiski bija tikai divi ceļi - lata vērtības mazināšana vai tas, ko toreiz izvēlējās Latvijas valdības. «Protams, tāds scenārijs kā Latvijā nebūtu īstenojams Grieķijā, jo tad tur, iespējams, sāktos pilsoņu karš. Taču galvenais ir tas, ka valstij toreiz izdevās izvairīties no defolta,» spriež ekonomikas pētnieks. Viņš uzskata, ka patlaban diezin vai kāds var pateikt, kurš no krīzes pārvarēšanas scenārijiem iedzīvotājiem būtu bijis labvēlīgāks. Teorētiski pastāvot iespēja, ka lata devalvācijas gadījumā iedzīvotāji sākumā krīzi izjustu mazāk, taču šādā gadījumā ekonomikas sakārtošana vilktos ilgāk nekā tad, ja valūtas kurss saglabājas stabils. Kā galvenais mīnuss, pēc ekonomista domām, ir tas, ka krīzes un tās seku pārvarēšanas rezultātā ievērojami samazinājies Latvijas iedzīvotāju skaits. Tomēr vienlaikus viņš vērš uzmanību arī uz ieguvumiem - proti, pateicoties tam, ka mūsu valstī ieradās starptautiskie aizdevēji, notika ceļš uz vadības procesu sakārtošanu valstī, kas pēc aizdevēju aizbraukšanas diemžēl nav turpinājies.
Iegāž savu valsti
Arī A. Rostovskis norāda uz pozitīvām lietām, no kurām varam mācīties. Viņaprāt, SVF programma laikam līdz šim bijis vienīgais reālais plāns, pie kā Latvijas politiķi spējuši pieturēties pilnībā, jo, redzot citu stratēģiju un citu dokumentu izpildi, jāsecina, ka rezultāti ir patiešām vāji. «Šī programma lika domāt par fiskālo disciplīnu, budžeta deficīta samazināšanu un dažādiem jautājumiem, par kuriem politiķi bija piemirsuši pirms ekonomikas krīzes,» secina uzņēmēju pārstāvis. Viņš norāda arī uz to, ka Latvijas politiķi bija spiesti veikt virkni reformu, par slikto nosaucot kādu citu, nevis sevi pašu. Programma tika izpildīta, tas nozīmē, ka bija jākļūst pašpietiekamiem, bet pēdējie gadi pierāda pretējo - netiekam galā pat ar valsts budžeta veidošanu, uzliekam papildu slogu biznesam un citādi iedragājam jau tā vājo ekonomiku.
Tas bija eksperiments
«To, kā EK rīkojās Latvijā, zināmā mērā var uzskatīt par eksperimentu, lai gan pastāvēja arī citas krīzes pārvarēšanas iespējas. Varētu teikt, ka tika izmēģināts viens atsevišķs modelis un tas bija visbriesmīgākais,» secina ekonomiste Raita Karnīte. Viņa piebilst, ka Latvijā, gluži kā laboratorijā, tika pārbaudīts, kādas būs sekas un kāda varētu būt sabiedrības reakcija uz notiekošo. Ekonomiste uzskata, ka izturēšanās pret Latviju bija negodīga, jo gala rezultāts esot bijis tāds, «ka tika nogalināti uzņēmumi un iedzīvotāji tika iztriekti no valsts». R. Karnīte izsaka pieļāvumu, ka sabiedrībai krīzi pārdzīvot, iespējams, būtu vieglāk, ja lata devalvācija tomēr būtu notikusi. Tas būtu ļāvis saglabāt algas, un labklājības kritums varētu nebūt tik straujš, kaut arī pirktspējas līmenis būtu zemāks nekā iepriekš.
Neatrisina problēmas
Ekonomists Jānis Ošlejs starptautisko aizdevēju rīcību dažādās Eiropas valstīs nevērtē kā tādu, kas sekmētu ekonomisko izaugsmi, turklāt šīs darbības varētu uzskatīt par tādām, kuru rezultātā tika glābtas bankas uz nodokļu maksātāju rēķina. Ekonomistu izteikumos ne vienu reizi vien pausts uzskats, ka, neveicot vietējo valūtu devalvāciju tajās valstīs, kas tolaik nebija vai vēl šobrīd nav iestājušās eirozonā, uzsvars tika likts uz šo valstu maksātspējas saglabāšanos pret ārvalstu banku sektoru, nevis uz to, lai mazinātu vietējās sabiedrības labklājības kritumu. Vienlaikus stipri diskutabls ir jautājums, vai reformu rezultāts ir tāds, kas nodrošinās valstu attīstību ilgtermiņā. «Fundamentāli Eiropas problēmas nav atrisinātas. Iepriekšējo gadu atelpas brīdi Eiropai vajadzēja izmantot, lai radītu apstākļus ekonomiskajai izaugsmei, taču tas nav izdarīts. Tas ir skumji,» spriež J. Ošlejs. Viņš norāda, ka iepriekšējie krīzes risināšanas mehānismi Eiropā kopumā nav vērtējami kā pozitīvi, jo to gala rezultāts ir apjomīgs parādu pieaugums un gandrīz nulles vērta ekonomiskā izaugsme, piemēram, Portugālē un Itālijā. Turklāt. J. Ošlejs vērš uzmanību uz to, ka, neradot apstākļus tautsaimniecības attīstībai, nav palielinājusies šo valstu noturība pret ekonomiskajām krīzēm nākotnē.