Olgas kundzes veselības «saglabāšanas» paradumi ir visai tipiski senioriem, taču zāļu nepamatota lietošana tiešām ir kaitīga veselībai, uzsver speciālisti. Kā savos pētījumos secinājusi ASV Veselības aprūpes pētniecības un kvalitātes aģentūra (Agency for Health Care Research and Quality), ik gadu vairāk nekā 770 000 cilvēku cieš vai mirst slimnīcās no zāļu blakusparādībām un citām nevēlamām medikamentu izraisītām reakcijām. Gada laikā ASV slimnīcu izdevumi, ārstējot pacientus no zāļu blakusparādībām, tiek lēsti pat ap 5,6 miljardiem.
Uzsver pacienta līdzestību
Latvijā, piedaloties senioriem, NVO un Veselības ministrijas pārstāvjiem, ārstiem un farmaceitiem, notika diskusija par racionālu zāļu lietošanu senioriem un tika prezentēti biedrības Veselības projekti Latvijai un nodibinājuma Pacientu ombuds aptaujas rezultāti par vienlaicīgi lietoto zāļu skaitu Latvijā, tai skaitā senioru grupā. Aptaujas mērķis bija noskaidrot, kādi ir Latvijas senioru zāļu lietošanas paradumi un cik izplatīta ir vairāku medikamentu vienlaicīgas lietošanas problēma.
Aptaujas rezultāti liecina, ka 80% senioru vecuma grupā no 64 līdz 70 gadiem pēdējās divas nedēļās lietojuši zāles; 10% no aptaujātajiem lietojuši piecus un vairāk medikamentu, ko speciālisti uzskata par polifarmācijas robežšķirtni.
Vairāku zāļu vienlaicīga lietošana jeb polifarmācija ir bieži izplatīta parādība visā pasaulē - īpaši izteikta gados vecāku pacientu vidū. Sākotnēji polifarmācija tika vērtēta kā problēma, no kuras vajadzētu izvairīties, mūsdienās ar to saista arī pozitīvus aspektus un terapeitiskus ieguvumus. Taču ar dažiem nosacījumiem. «Polifarmācijas kontekstā ir jāuzsver pacientu līdzestības jautājumi. Tas nozīmē atklātu komunikāciju ar ārstu un savstarpēju uzticēšanos, izpratni par to, ka zāļu izrakstīšanai no ārstu puses ir jābūt pamatotai ar informāciju par zāļu blakusparādībām, zāļu savietojamību, iespēju mazināt slimības simptomus un sasniegt iespējami labāko ārstēšanas rezultātu,» savā pētījumā par senioru zāļu lietošanas paradumiem Latvijā norāda LU socioloģijas doktorante Dace Līkanse.
Blakusparādību risks
Analizējot senioru zāļu lietošanas paradumus, diskusijas dalībnieki kā būtisku problēmu minēja gadījumus, kad mediķi nav informēti par citu ārstu izrakstītajām zālēm un paša pacienta iegādātajām bezrecepšu zālēm un uztura bagātinātājiem, tādējādi palielinot zāļu mijiedarbības radīto blakusparādību risku. Zāļu lietošana pēc radu un draugu ieteikuma, kā arī akla uzticēšanās bezrecepšu medikamentu reklāmai ir vēl viena būtiska problēma. «Seniorus jo īpaši ietekmē TV raidījumi un reklāmas žurnālos. Liela daļa senioru bezrecepšu medikamentus lieto nepamatoti, piemēram, profilaksei, lai neveidotos kādas slimības, savukārt jau esošās kaites ar medikamentiem netiek ārstētas,» norādīja ģimenes ārste, gerontoloģe Aiva Lībere.
Arī ārsta un pacienta komunikācija ietekmē ārstēšanās sekmes. Diskusijas dalībnieki no Rīgas Pensionāru savienības un Rīgas aktīvo senioru alianses biedrības Rasa kā galveno problēmu minēja to, ka visas zāles nevar atļauties nopirkt, kā arī uzsvēra, ka aizņemtības dēļ ārsti neiedziļinās pacientu problēmās un izraksta zāles, ko pacients nemaz nevar lietot citu saslimšanu dēļ. Tas nevairo uzticēšanos ārstiem. Tāpat uzticēšanos nevairo mediķu frāze: «Ko tad jūs gribējāt savā vecumā?» Te vietā būtu atstāstīt kāda seniora pieredzi - nu jau astoto gadu desmitu pārsniegušais kungs devies pie ģimenes ārsta, lai rastu risinājumu - viena kāja kļuvusi stīvāka, sāpīgāka, mazliet tā kā greizāka. Dakteris, aši uzmetis skatienu pacientam, ar «diagnozi» nevilcinājies - ko tad gribot šādā vecumā? Sirmais kungs uz mutes gan nebija kritis: «Bet otra kāja man nesāp! Un abas kājas man ir viena vecuma!» Diskusijas dalībniece, ģimenes ārste Ilze Aizsilniece atzīst: «Jāmaina sabiedrībā un mediķu vidū pastāvošais stereotips par vecumu! Es priecājos par tiem saviem pacientiem, kuri 80 gadu vecumā aktīvi sporto un dodas ceļojumos.»
Lai panāktu labāko ārstēšanas rezultātu, ir aktīvi jāpiedalās visām pusēm: ārstiem, farmaceitiem un pacientiem - godīgi informējot ārstu par visiem lietotajiem preparātiem un gadījumiem, kad zāles pretēji ārsta norādījumiem netiek lietotas.
Pašiem neizdzēst krāsas
Lietotas stingrā saziņā ar ģimenes ārstu, bezrecepšu zāles ļaunumu nodarīt nevar un atkarību neizraisa, toties ir ķīmiskie preparāti, domāti īslaicīgai lietošanai pie nemiera, trauksmes un bezmiega - norāda interniste Beatrise Neimane.
Mediķe atceras kādu gadījumu: «Solvitas (vārds mainīts - red.) vecmāmiņa ieradās nemiera pārņemta. Mazmeitai vajadzīga palīdzība - pēc nedēļas izlaidums. Viss kārtībā - kleita gatava, friziere aizrunāta, bet bērns tā uztraucas, tā uztraucas! Bez nomierinošām tabletēm neiztikt. Nesapratu - kādēļ veselai, normālai meitenei būtu vajadzīgas zāles? Mēģināju izrunāties, bet vecmāmiņa apvainojās - aptieka pilna zālēm, kaimiņiene lieto vienas, draudzene citas, bet jums žēl! Bija žēl. Žēl bija meitenes, kas nekad nebūs izbaudījusi mirkļus pirms kaut kā liela, vēl nezināma, kad pārņem trīsas, noreibst galva un dauzās sirds. Mēģināju arī iedomāties, kādi izlaiduma dienā varētu izskatīties «ķimizēti» jaunieši - ikdienišķi, bez mirdzuma acīs. Viņiem šī diena īpaši atmiņā nepaliks.»
Diemžēl vecākas kundzes ir iecienījušas nomierinošos preparātus un lieto tos mēnešiem, pat gadiem ilgi. «It kā viss labi - apkārtējais kļūst vienaldzīgs, mājās miers, piederīgie apmierināti. Tikai uztvere, spriešanas spējas, atmiņa strauji pavājinās. Bet tas tiek norakstīts uz vecumu. Tā mēs paši dzēšam dzīves krāsas, slāpējam emociju spilgtumu, gribas teikt, aplaupām sevi. Fiziskajiem spēkiem zūdot, vajadzētu saglabāt emocionālos,» uzsver daktere Neimane, arī seniore. Viņa turpina: «Ar gadiem draugu, paziņu, interešu loks sašaurinās, bet iespaidu un pozitīvu emociju jau nemaz nevajag daudz. Dzejnieks Pāvils Vīlips man ir uzdāvinājis savu grāmatu ar ierakstu: «Kādreiz pietiek ar viena putna dziesmu, lai diena iesāktu dzīvot.» To vienmēr atceros.»