Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Katram atmoda ir sākusies savā laikā. Kad tu saprati, ka kaut kas būtu jāmaina?
Man bija tā priekšrocība, ka es strādāju radošā izdevumā - laikrakstā Literatūra un Māksla. Un radošie rakstnieki un mākslinieki jau krietni ātrāk sāka apjaust, ka kaut kas tiešām nav kārtībā. Ne jau es tas pirmais biju!
Rakstniekam savas intuīcijas dēļ, sevišķi talantīgam rakstniekam vai māksliniekam, ir kaut kādas pareģa spējas. Viņš redz procesu ne tikai šodien, bet kā tas attīstīsies nākotnē. Man tas process jau tā aktīvāk sākās astoņdesmito gadu sākumā. Un es pateikšu - kāpēc. Ja ar humoru teiktu, tad man noderēja tas, ka man «ieblieza» rājienu Centrālās komitejas birojā. Stingro rājienu ar ierakstu manā kartītē. Tas, man liekas, notika 1979. gadā, varbūt pat drusciņ ātrāk. Iemesls - par internacionālās audzināšanas jeb internacionālām kļūdām laikrakstā.
Kā tas izpaudās?
Jūrmalā notika kaut kāda, kā toreiz sauca, tautu sadraudzības valstu rakstnieku sanāksme. Runāja par internacionāliem jautājumiem. Rakstnieki jau interpretēja internacionālismu citādi, tā sakot, ne kā proletārisko internacionālismu, bet kā savstarpējā saskarē un cilvēku draudzībā, arī tolerancē starp dažādu tautību cilvēkiem. Mums bija nopublicēts Jāzepa Baltinavieša raksts par to sanāksmi. Viņš bija tāds drusciņ ķecerīgs vīrs, kas jau atļāvās brīvību. Es to rakstu tā arī ielaidu iekšā. Troksnis pēc tam bija liels. Toreiz, man liekas, Īverts (Ilmārs Īverts - red.) bija kaut kāds priekšnieks, vai viņš bija Cīņas redaktors, es neatceros. Viņš bija vislielākais trokšņa cēlājs. Es dabūju tādu kārtīgu belzienu.
Mums bija avīzē diskusija par mākslinieciskumu, kur tas vairs nebija tīrs mākslinieciskums, bet mēs orientējāmies uz būtiskāku problemātiku - diskutējām par to, ka literatūrai ne tikai jārunā par cilvēkiem, to pašapcerē, iekšējā tēlojumā, bet jāiet sociālajos procesos, cilvēka dzīvē un tamlīdzīgi.
Bet tālāk jau šie noskaņojumi acīmredzot veidojās arī valstī, jo tas bija tāds laiks, kad veči politbirojā, tur augšā Maskavā, palika veci, bezgala veci. Ja mēs atceramies Brežņevu, kā viņš uzstājās toreiz. Viņš šļupstēja, kaut kas viņam nebija pareizi - vai nepareizi salikti zobi, vai kāda cita problēma. Viņš šļupstēja, dažus vārdus pat izrunāt nevarēja un arī kļūdījās diezgan bieži.
Mums radās ideja, ka spēcīgāk jārunā ir par problēmām mūsu valstī. Tās bija diskusijas par cilvēku. «Cilvēks dzīvē un literatūrā» - tā bija liela diskusija, kura Literatūrā un Mākslā turpinājās kādus astoņus mēnešus. Ar to mēs, es domāju, arī iegājām tādā inteliģences auditorijā, kļuvām par inteliģences izdevumu. Tas bija 1981. gads.
Tu nopelnīji rājienu par to?
Nē, par šo es nenopelnīju rājienu. Bet tur bija ļoti asi jautājumi. Sāka jau zust cerība, ka Škapars var izvilkt šo avīzi. Mums bija tādi - «naglas» numuri. Tajos mēs koncentrējāmies uz ļoti spēcīgiem rakstiem. Un viens no tiem «naglas» numuriem, kur bija ļoti spēcīgi problēmraksti, bija par to, ka cilvēks vairs nav tāds, kā mēs sludinām savā direktīvā - padomju cilvēks. Cilvēks ir ļoti atšķirīgs katrai tautībai. Mums šajā diskusijā sāka parādīties mankurta tēls. Tas laikam nāca no Aitmatova (Čingizs Aitmatovs - kirgīzu rakstnieks - red.)darba Un garāka par mūžu diena ilgst. Apmēram tajā laikā to izdeva.
Bija manis paša raksts, kur es rakstīju par Regīnas Ezeras Zemdegām. Tas saucās Dvēseles un zvaigžņu galaktikas. Tas bija arī par nākotnes atmiņu.
Tajā laikā nolēmām publicēt arī vienu prozaiķa Rudzīša (Edmunds Rudzītis - red.) stāstu Bifelis. Rudzītis toreiz strādāja Straupē, bija ārsts. Viņa stāsts bija par padomju pirmrindnieku kolhozā, kurš strādāja lieliski, viņam bija pietiekami daudz naudas, sienas bija apkrautas ar goda rakstiem un tamlīdzīgi. Stāsta varoni par Bifeli nosauca kolhoznieki. Bet varonis totāli apdzērās, jo sieva lika viņam ragus ar kolhoza galveno speciālistu. Bifelis iemeta atejā visu savu naudu un gāja slīcināties. Otrā dienā pēc publikācijas es biju pie Andersona (Imants Andersons LKP CK ideoloģijas sekretārs - red.). Viņš mani strostēja bezgalīgi, jo tur gatavojās pasniegt kaut kādus karogus kolhozu pirmrindniekiem, bet Škapars pieļauj tādu stāstu.
Vēl bija tikšanās ar lasītājiem arodbiedrību kultūras namā, un tur daži uzstājās un provocēja. Tie uzstājās vairāk pret Vosu, piemēram, kāpēc Voss nenoņem cepuri, kad viņš ir tribīnē, un tamlīdzīgi. Tad mums drusciņ sāka piesieties Drošības komiteja.
<..> un tad sākās sarežģījumi ar šo te diskusiju, jo tā it kā izgāja ārpus ietvariem, negāciju plūsma bija pārāk liela, un par mums teica, ka musinām tautu. Ieviesa tādu stingru režīmu. Toreiz kuratore no Rakstnieku savienības Helēna Pētersone noteica, ka viņa turpmāk lasīs visus mūsu nākamos diskusijas rakstus. Mēs to nosaucām par «kara komunismu». Es esmu redaktors, bet viņa lasīs visus rakstus šajā diskusijā! Cenzūra - tas ir savādāk! Tā bija pirmspublicēšanas kontrole. Vairākus rakstus viņa arī noraidīja.
Tu tajā brīdī sāki saprast, ka esi uz bezdibeņa malas?
Es jutu, ka kontrole ir liela, bet mans spēks bija pietiekami liels, mana autoritāte tajā laikā arī bija pietiekami liela. Jutos diezgan droši, kaut gan «augšā» jau sāka meklēt jaunu redaktora kandidatūru. Vēlāk es runāju ar Sproģi (Andris Sproģis - red.), kas mani nomainīja kā redaktors. Vispirms viņš tika pārcelts ātri uz Cīņu, kur par Britāna (Jānis Britāns - laikraksta Cīņa galvenais redaktors -red.) vietnieku strādāja.
Notika kadru gatavošana?
Kadru gatavošana notika, bet es pats tajā laikā vēl to nejutu. Tas bija diskusijas nobeiguma posms. Tad cekā teica, ka diskusija jāpārtrauc, bet mēs to nolēmām turpināt. Nākošo diskusiju sarīkojām par dabu - Cilvēks un daba. Centrālkomitejā teica: «Labi, dabūsim atpūsties.»
Bet nedabūja!
Tur iznāca vēl trakāk. Iesākām Jāņos. Ar šo numuru iesākām Cumlaku (publicista Andra Jakubāna pseidonīms - red.), un drīz vien izvērtās ļoti asa diskusija par dabas aizsardzību.
<..> 1985. gada augustā mēs sākām diskusiju par kultūru. Iesākām to jau tūlīt pēc Dziesmu svētkiem. Tur kritizējām mūsu paradumus piesārņot savus kultūras pasākumus ar nodevām, tā sakot, internacionālismam un tamlīdzīgi. Tur diezgan tādas pabargas lietas izskanēja. Tā bija diskusija jau par Latvijas nacionālajām vērtībām.
Bet tad, kad tu sāki šīs diskusijas, vienalga, pirmo vai otro, tu taču nevarēji domāt, ka Centrālajai komitejai tas patiks. Kas tu biji? Tu biji cilvēks, kas mēģina uzlabot un reformēt sistēmu? Vai tu to sistēmu mēģināji graut?
Es nemēģināju sistēmu graut. Pavisam noteikti ne! Negribētu par tādu varoni sevi tēlot.
Būtībā es pēc savas dabas tomēr esmu zemnieks - naivs zemnieks. Man pieredze uzkrājās liela. Un tanī pašā laikā es neredzēju citu izeju, kā iet labāku ceļu.
Vēl viena lieta. Katrs jaunais vadītājs, kas toreiz nāca, diezgan stingri runāja par kļūdām vecajā sistēmā. Arī Andropovs (Jurijs Andropovs - PSKP CK ģenerālsekretārs 1982.-1984. - red.) diezgan spēcīgi runāja par kļūdām un ka ir nepieciešams kaut ko darīt.
<..> Es tagad otrajā grāmatā rakstu par savu pirmo fronti. Literatūra un Māksla man skaitās otrā manas dzīves fronte. Bet pirmā fronte, kad es nodzīvoju visu četrdesmit ceturtā gada rudeni un četrdesmit piektā gada sākumu tieši frontes tuvumā. Es dzīvoju vācu pusē. Es redzēju visas kaujas, redzēju leģionārus.
Tas, ko tu pieredzēji frontē, ka tu saskāries ar leģionāriem, tas atstāja uz tevi iespaidu.
Oficiālā ideoloģija nesaskanēja ar to pieredzi. Es zināju leģionārus, zināju, kā viņus ņēma. Mūsu Mazzantes ciematiņš bija pilns ar dezertieriem. Es zinu, ka kāva līdz nāvei mūsu kaimiņu puisi, jo viņš bija dezertējis, nošaut jau gribēja, bet bija vajadzīgi dzīvi cilvēki, kas tur karotu. Viņu paņēma leģionā. Mans tēvs arī toreiz bija pasaukts uz komisijas sēdi un vajadzēja parakstīties, ka ies leģionā.
uz kurieni tu aizgāji pēc «aiziešanas» no Literatūras un Mākslas?
<..> Galu galā Literatūra un Māksla tomēr bija tā laika struktūra, lai cik tā arī ķecerīga būtu. Tai vajadzēja atdot visas nodevas, un tā nevarēja būt pret iekārtu. Un pats Škapars nebija pret sistēmu tajā laikā. Viss process gāja pretrunīgi, un es negribētu pārspīlēt, ka mēs cēlām tautu atmodai. Tā vēl nebija. Bet cilvēki sāka sakustēties, cilvēki lasīja daudz. Katrā ziņā mums gāja astoņdesmit astoņi tūkstoši eksemplāru avīzes tirāža un lasīja ģimenes taču.
Kādu laiku gan biju bez darba. Pēc tam trīs gadus biju konsultants Rakstnieku savienībā. Es pārdzīvoju kolosāli. Sešpadsmit gadu biju nostrādājis Literatūrā un Mākslā. Tā bija depresija vārda pilnā nozīmē. Bet man tas konsultanta darbs bija izdevīgs. Es pārvērtēju savus uzskatus un to arī pietiekami kritiski darīju. Manī nostiprinājās pretestība pret visu sistēmu, es precizēju savas pozīcijas. Uzrakstīju divus tādus konceptuālus rakstus - 1987. gadā par konfliktu dzīvē un literatūrā Trīs tēva dēlu konflikts. Un otrs, ko uzrakstīju 1988. gada pašā sākumā - Vācietis un viņa laiks. Vācietis man bija interesants atsperes punkts. Ne jau visam, kā Vācietis formulēja domu, es piekritu, bet viņa temperaments un galējā apokaliptiskā paša situācija man noderēja. To publicēju jau Tautas frontes laikā - 1988. gada septembra kādos četros Padomju Jaunatnes numuros. Tas bija liels raksts, kur būtībā izteicu savu attieksmi pret pagātni. Es biju viens no priekšniekiem tajā Brežņeva sistēmā, jo tāpat nostrādāju 16 gadu, un es nevaru neuzņemties arī savu vainu. Es diezgan pašaustu sevi.