Aizsācies 23. aprīlī, festivāls jau tuvojas savai izskaņai jūnijā: to noslēgs pats Globe teātris ar jaunu lugas Henrijs V iestudējumu. Programmā iekļauti gan izcili agrāko gadu, gan pavisam svaigi Šekspīra traktējumi; pazīstamās lugas te skan arābu un korejiešu, maoru, serbu, hindi, krievu un daudzās citās mēlēs. Viesu vidū - Grieķijas Nacionālais teātris, Brīvais teātris no Baltkrievijas, Maskavas Vahtangova teātris, trupas no Vācijas, Francijas, kā arī mums pazīstamais teātris Meno Fortas ar Hamleta iestudējumu.
Ne tikai līķu kaudzes
Pasākuma organizatori lepojas ar to, ka festivāls pulcē daudzus pasaules ievērojamākos režisorus, ap 600 aktieru un multikulturālu skatītāju loku, lai kopīgi svinētu Šekspīra stāstos joprojām pulsējošo dzīvi, raksturus un attiecības, kas lielākā vai mazākā mērā skar katru. Mūsu teātra klasiķis Oļģerts Kroders allaž uzsvēris, ka pasaules dramaturģijā figurē tikai daži universāli sižeti un attiecību modeļi un tie visi izauguši tieši no Stretfordā pie Eivonas uzdīgušās dižās ozolzīles. Šekspīrs, kā esmu secinājusi savos pētījumos, patiesi ir tā valoda, kas mūs visus var savest kopā un vienot labāk nekā jebkura cita, atgādinot gan par mūsu atšķirībām (kas ir nebūtiskas), gan šķietami neiespējamo, tomēr reālo kopību (kas ir būtiska). Jo šīs lugas patiesi spēj ceļot laikā un telpā, rādot ne tikai asinis un līķu kaudzes vai patosā sastindzinātu garlaicību, bet arī vairojot gaismu un smieklus un palīdzot nācijām - gan vecajām, gan jaunajām - apzināties pašām sevi, savu kultūras kodu un piederību/identitāti.
Gruzīnu mežs uz Globe skatuves
Festivālā pirmizrādi piedzīvoja Tbilisi Kotes Mardžinašvili teātra Kā jums tīk iestudējums. Izrādes režisors Levans Culadze ir ne tikai viens no vadošajiem gruzīnu režisoriem, bet arī starptautiski pazīstams. Amerikāņus sajūsminājis ar Šekspīra lugas Sapnis vasaras naktī viesizrādēm, regulāri iestudē izrādes ārzemēs un saņem balvas par labākajiem iestudējumiem savās mājās.
Ne visai bieži iestudētās komēdijas Kā jums tīk izrāde aizrauj ar vitalitāti un absolūti brīvu, rotaļīgu, bet cieņpilnu attieksmi pret dižā Villija tekstiem jau kopš paša pirmā brīža. Gruzīnu aktieri uznāk uz Globe skatuves kā ceļojoša trupa ar koferīšiem un ceļasomām rokās, tērpti mūsdienīgās un stilizētās drānās, un gar abām skatuves malām izvieto ģērbtuvītes ar spoguļiem, skapjiem, no kuriem tiek vilkti ārā kostīmi un rekvizīti. Kā īstenojot lugas varoņa Žaka slaveno frāzi: «Ir milzu teātris šī pasaule...», izrāde strukturēta kā atklāts «teātris teātrī». Aktieri mūsu acu priekšā sāk pārģērbties, grimēties, izmēģināt balsi un kustības; vienā skatuves malā vīri dienvidnieciskā bezrūpībā uzspēlē šahu, satrauktas un sasārtušiem vaigiem skraida abas jaunās mīlētājas utt. Un darbība pamazām sākas, demonstrējot gan mūsdienīgu lugas izpratni, gan lielisku humora izjūtu un īsti gruzīnisku temperamentu, gan perfektu aktiertehniku.
Pārsteidz tas, cik profesionāli elastīgi, asprātīgi un, galvenais, viegli režisors un aktieri spēlējas ar Šekspīra tekstu, iekāpjot savās lomās, lai jau nākamajā mirklī izkāptu no tām. Noris arī eleganta spēle ar dzimumiem, jo melanholiskā intelektuāļa Žaka un vecā, dzīvesgudrā Ādama lomas uzticētas aktrisēm, kas tās realizē absolūti pārliecinoši. Tas, cik organiski šajā stāstā par cilvēku likteņu spējajiem un dīvainajiem pagriezieniem trupai izdodas universālo sasaistīt ar nacionālo un personisko, izmantojot arī gruzīnu tautas mūzikas instrumentus, nacionālo ritmu un deju elementus, tas, kā viņi smalku liriku sabalansē ar raupju bufonādi, pēc sulīga humora šļakatām iepludinot filozofiskas apceres brīžus, - tātad spēle arī ar žanriem! - ir apbrīnas vērts. Arī nedaudzo, mērķtiecīgi izraudzīto rekvizītu apspēle - vai tās būtu lapas Ardēnu mežā, kas kā svētība tiek kaisītas pār mīlētājiem, vai parasti lietussargi, ar kuriem pēkšņi tiek uzburta kāzu gājiena arka un izteiksmīga deja, - ļāva kārtējo reizi izjust gruzīnu aktieru dabiskā artistiskuma un vitalitātes valdzinājumu.
Šajā komēdijā, kurā ir gan brāļu naida motīvs, gan daudz dzejas un bukolisku noskaņu un kura mudž no mīlētājiem, komiskiem ākstiem, dzīvniekiem un zvēriem, brāļa izraidītais un mežā patvērumu guvušais hercogs neapšaubāmi ir Prospero pirmtēls, bet melanholiķis Žaks - Hamleta «vecākais brālis». Savukārt mīlētāju un dzīvnieku maldīšanās pa mežu asociējas ar Sapnis vasaras naktī varoņu un dievību piedzīvojumiem. Gruzīnu rakstnieks Laša Bugadze uzskata, ka šajā lugā kā spogulī var redzēt arī Aristofana, Dantes un pat Čehova un Brehta ēnas. Talantīgais ansamblis to patiesi ļāva ieraudzīt, burtiski uzlādējot teātra telpu ar labdabīgu, pacilājošu enerģētiku un cilvēkmīlestību (pat pret Šekspīra tēlotajiem neliešiem!), izpelnoties ilgstošus skatītāju aplausus un ovācijas.
Romeo un Džuljeta kā ielu teātris
Bufonādiski spilgtā un kičīgā stilistikā savu Šekspīra stāstu portugāļu valodā izspēlēja teātra grupa Galpao no Brazīlijas. Iestudējums tapis 1992. gadā sadarbībā ar režisoru Gabrielu Villelu, kurš iedrošinājis klasisko mīlas traģēdiju iestudēt ielu teātra estētikā, izmantojot masku tehniku, populāras dejas un dziesmas un meklējot lugas varoņu identitāti mūsdienu urbānās vides haosā. Jau 20 gadu uzvedums veiksmīgi ceļo pa pasauli, ir pabijis arī uz Globe skatuves (2000) un izpelnījies gan kritiķu, gan skatītāju atzinību.
Galvenais telpveides elements te ir koši apgleznots slaidlīniju auto. Uz jumta - neliels spēles laukums, kas tiek pārvērsts te par Veronas ielu, te balkonu, auto salonā mīt gan Džuljeta, gan ietusnī Aukle u. tml. Ielu teātra un klaunādes estētiku akcentē sarkani deguni un balti nogrimētā sejas apakšdaļa - maska, kas rotā teju visu personāžu. Teicējs ir pārtapis mazā Šekspīriņā - neliela auguma ņiprā aktierī stilizētā kostīmā un tādu pašu klaunisku grimu kā pārējiem, bet ar īstu autora pašcieņu, ne tikai stāstot un skaidrojot, bet arī diriģējot jautros un bēdīgos notikumus. Un karnevāliski rupjas jautrības vispārzināmajā stāstā bija atrasts neticami daudz. Piemēram, Aukle parādījās ar diviem kaklā uzkārtiem zīda maisiņiem - milzu krūtīm, kas izrādes gaitā tika ne vienreiz vien cilātas un apspēlētas, uz brīdi tika atkailināta pat pašas aktrises raženā auguma augšdaļa (par to skatītāji jau iepriekš tika brīdināti). Kapuleti ballē vīrieši dejoja ar sievietēm - lellēm, kam bija nogriezta auguma lejasdaļa (tas gan netraucēja Benvolio savu partneri turpat pie mašīnas sāna slaidi izdrāzt). Pat Tibalta un Merkucio divkauja tika traktēta kā jautrs farss, cīnoties ar koka zobeniem, šļakstinot mākslīgās asinis un Merkucio mirstot ar nedziestošu klauna smaidu uz lūpām.
Taču Romeo un Džuljetas mīlestības līnija - dzidra un psiholoģiski smalki iezīmēta - šajā klaunādē bija izcelta kā neapstrīdama vērtība. Baltā kleitiņā tērptā Džuljeta uz baleta puantēm graciozi izdejoja gan savas lomas liriskos, gan dramatiskos mirkļus. Balti ģērbtais Romeo, tāpat kā viņa draugi, staigāja uz ielu teātrī bieži izmantotajām koka kājām, taču paspēja gan iemīlēties Džuljetā, gan debešķīgi dziedāt - arī smeldzīgi skaistā duetā ar mīļoto -, gan ar vienu roku veikli spēlēt akordeonu. Arī dziedāts, dejots un spēlēts uz dažādiem instrumentiem šajā izrādē tika neparasti daudz, liekot apbrīnot izcili trenēto aktieru meistarību. Finālā ansamblis ar mazo Šekspīriņu priekšgalā, neprātīgu aplausu pavadīti, spēlēdami un dziedādami izlīkumoja cauri teātra iekšējam pagalmam āra pagalmā, kur kopējās dejās un dziesmās ar skatītājiem vēl labu brīdi lika piemirst no Temzas puses brāzmojošo aso vēju.
Kāds vācu teātra kritiķis pēc Roberta Vilsona uzveduma Melnais jātnieks noskatīšanās esot teicis, ka viņam pēc izrādes bijusi tikai viena vēlēšanās - lai šī izrāde tūlīt sāktos no jauna. Es par šīm abām izrādēm varu teikt tāpat. Un tikai ilgoties vēlreiz izbaudīt šos svētkus gan prātam, gan acij, gan dvēselei.