Toties īstu trilleri, par kuru pēc tam runāja vai katrā Latvijas mājā, tajā pašā 5. lapā bija aprakstījusi Dienas novadu korespondente Māra Grīnberga. Rakstā Mani izglāba suns bija stāstīts par Beļavas pagasta Dadzīšu māju sirmgalvi Anitu, kura, aizstāvot savu dzīvību, ar cirvi nogalināja laupītāju, 1944. gadā dzimušo un piecas reizes sodīto Juri.
«Ziemas vakaros ap lauku sētām valda miers un klusums, pa aizputinātajiem ceļiem te neiemaldās neviens gājējs...» uzbūrusi šķietamu idilli, korespondente jau pirmā teikuma turpinājumā pieteica šausmu filmas noskaņu: «...tumsas aizsegā sirotāju gaitās dodas vienīgi zagļi, savām nakts pastaigām izraudzīdamies nomaļas mājas, kurās vieni paši saimnieko neaizsargāti veci ļaudis.»
«Anitas tanta», kā septiņdesmit gadu vecā sirmgalve dēvēta rakstā, Dienas korespondentei atzinās, ka 1996. gada 4. janvāra nakts bijusi šausmīgākā viņas mūžā. Vispirms viņa ieraudzījusi, ka izsists pieliekamā logs. Mēģinādama to aizbāzt, Anita ieraudzījusi kādu staigājam pa pagalmu. «Joprojām nezinu, kā zaglis varēja iekļūt istabā, bet tā varēja būt bēniņu lūka - acīmredzot viņš vispirms sameklēja kāpnes, lai tiktu uz jumta. Tas vīrs lepni paziņoja, ka esot reketieris, taču man nekas nenotikšot, ja es uzvedīšos prātīgi. Sākumā viņš sēdēja un dzēra šampanieti, nezinu, cik īsti viņam bija līdzi, varbūt divas vai trīs pudeles, ēda manis ceptās kotletes. Tā pagāja vairākas stundas. Viņš jau bija krietni iedzēris un sāka stāstīt, ka viņam Abrenē esot radi, prasīja man četrus latus ceļam, jo pats esot īslaicīgās naudas grūtībās. Izkratīju viņam saujā visu maka saturu - trīs latus ar santīmiem. Tad viņš pieprasīja, lai es atdodu viņam arī visu papīra naudu. Kad es nedevu, viņš ķērās man pie kakla un sāka žņaugt. Labi, ka istabā bija suns, tas metās viņam virsū, tā es paspēju paķert cirvi. Es vairs nezinu, cik reizes viņam situ, varbūt divas, varbūt trīs, biju šausmīgi uztraukusies. Neatceros, vai cirvja asmenis bija uz augšu vai pret viņa galvu,» stāstīja Anita. Kad laupītājs nokritis, Anita viņu drošības pēc sasējusi. Tas noticis ap pusčetriem naktī. «Vēl kādu pusotru stundu viņš gulēja asiņu peļķē un krāca, bet tad apklusa. Man nebija citas izejas, ja es viņam nebūtu paguvusi iesist, viņš mani būtu nožņaudzis. Mani izglāba suns.»
Rīta agrumā sirmgalve kāpusi uz slēpēm un devusies uz kaimiņu mājām, lai ziņotu policijai par notikušo. Dienai viņa atklāja, ka sākumā laupītājs stāstījis, viņš esot Beļavas pagasta cilvēks, un solījies turpmāk viņai palīdzēt - art zemi un kopt laukus. Bet, kad vairāk izdzēris, pateicis, ka šo vientuļo māju nolūkojis jau vasarā, kad kopā ar diviem citiem draugiem pagalmā izlaupījis bišu saimi. «Pēdējo piecu gadu laikā esmu apzagta piecas reizes,» stāstīja Anitas tanta, kura savās mājās jau piecus gadus dzīvoja viena. «Tagad zagļu pilna pasaule. Tiklīdz ieraudzīju šo vīrieti, sapratu, ar ko man darīšana. Ko t' jūs domājat, šis mani svētīt bija atnācis?»
Anitas tanta bija diezgan kareivīgas dabas, arī tikšanās ar Dienas korespondenti sākusies ar asu vārdu pārmaiņu, bet tad saimniece kļuvusi mierīgāka. «Man neko ne no viena nevajag, tikai lai liek man mieru. Jūs varat nākt iekšā, man tagad cirvja rokā nav un dusmas jau pārskrēja. Nesaprotu, kāpēc Ulmanis ik pa laikam apžēlo tos noziedzniekus, kas tikai nāves sodu būtu pelnījuši. Kāpēc cietumnieki jāuztur no godīgu cilvēku kabatas? Kas apžēlos mani un tādus kā es? Kur tad jūs bijāt, kad man palīga vajadzēja?» Anita atklāja, ka no pārdzīvotajām šausmām nevarot atgūties un aizmiegot tikai pret rītu nemierīgā miegā, bet vakaros, tumsai nākot, šķiet, atkal skan zaglīgi soļi aiz loga. Laupītāja nāvi varonīgā sirmgalve vērtēja kā pelnītu sodu par viņa ļaundarībām.