«Man nebija laika lielām delverībām, jo sports disciplinē. Taču brīvlaiki pagāja savā vaļā, un esmu gan kaimiņiem zemenes zadzis, gan tamlīdzīgas blēņas darījis. Augu padomju laikos, kad vecākiem bija daudz darba, un tāpēc dienas pavadīju kopā ar vienaudžiem. Spēlējām bumbu, aktuāli bija futbola mači, kuros iesaistīju visus dzīvesvietas tuvumā sastaptos bērnus. Taču pirmās īstās blēņas sastrādāju, būdams pavisam mazs, - apmēram trīsarpus gadu vecumā aizbēgu no bērnudārza, pārnācu viens pats mājās: vienā kājā zābaciņš, otrā - bērnudārza čībiņa. Es vairs neatceros, kāpēc tā darīju, taču sapratu, ka esmu rīkojies nelāgi, un izgudroju melus - stāstīju, ka diendusas laikā sapnī redzēju vectētiņu, kurš man esot licis nākt uz mājām un nopirkt viņam avīzi Rīgas Balss. Bet kopumā man palikusi atmiņā sajūta, ka dzīvojām brīvāk un bija lielāka drošības izjūta nekā tagad. Pieņemu, ka maniaku un visādu citādu briesmu procents bija apmēram tāds pats, tikai ikdienā šausmu bija mazāk vismaz tajā informācijas plūsmā, kas bija pieejama bērniem. Nebija agresīvo spēlīšu, multiplikācijas filmu, kur nemitīgi kāds kādu piekauj un nogalina. Agresija vienaudžu starpā mūsdienās ir izplatīta arī tāpēc, ka ir nesodāmības sajūta un dīkdienība. Tāpēc vecākiem iesaku vairāk laika pavadīt ar bērniem un iesaistīt viņus sportiskās aktivitātēs - tas gan disciplinēs, gan arī piepildīs laiku tā vietā, lai bezjēdzīgi sēdētu pie datora, kurā pieejamais saturs nav labākais, kas bērnam būtu jāredz.»
Sports un vecāku uzmanība
Mūziķis Andris Kivičs - tētis pirmklasniekam Kristoferam un
nepilnu gadu vecajai Keitijai - atceras, ka bērnībā daudz sportojis
un pieaugušo pasaulē juties droši.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.