Sava metodika
No Pociema orķestra pirmsākumiem, kas bija pirms 15 gadiem, daudzi ir izklīduši. Viena meitene nu dzīvo Ventspilī, cita uz Korģeni rajona otrā galā pārcēlusies. Laba trompetiste tagad strādā Anglijā, lai gan uz Dziesmu svētkiem atbrauca nospēlēt. Otra trompetiste Īrijā, pirmais tenors Norvēģijā. Tie orķestranti, kas Cēsīs, Valmierā un arī Miķelsona mazmeitas Linda un Ance, kuras mācās Rīgā, gan brauc uz mēģinājumiem. Bet pašam H. Miķelsonam orķestris nenozīmē tikai pāris stundu svētdienās. Tas ir pacietīgs ikdienas darbs.
H. Miķelsona orķestra jauniņie septembrī sāk apgūt pūšamo instrumentu un jau decembrī spēlē orķestrī. Viņam pašam ir sava mācīšanas metodika. «Iet ātrāk nekā mūzikas skolā, kur noslīpē katru tonīti, liek spēlēt etīdes. Es iemācu to, kā katra skaņa jāspēlē. Vispirms toņus, tad sāku no sol, sol fa, sol la, sol la si. Un tā, kamēr dabū gammu gatavu. Tad sāku mācīt dziesmiņas. Vispirms astoņas četrtaktīgas dziesmiņas, pēc tam 48 tautasdziesmas, kam ir astoņas taktis. Kad 48 dziesmas ir cauri, tad sāku mācīt vieglākos gabalus no pieaugušo orķestra repertuāra. Kad kādus piecus gabalus var nospēlēt, tikai tad aicinu uz orķestri,» skaidro H. Miķelsons.
Mūzika un matemātika
«Man jau matemātika ir sirdslieta. Mūzikā esmu iemaldījies tāpēc, ka man tā ļoti patika.» Harija bērnību iztraucēja tas, ka, puika būdams, kritis no cementa trepēm un sadauzījis muguru. Krimuldas sanatorijā piesprādzēts pie gultas nogulējis divus ar pusi gadus.
Vēlāk, Limbažos vidusskolā mācoties, uz ezera slidojot vairākas reizes kritis un cēlies, kritis un cēlies. Rezultātā atkal muguras vaina, vidusskolas pēdējā klasē kājas paralizēja. Skolotāji par katru cenu gribēja viņu atbrīvot no eksāmeniem. «Nebiju ar mieru. Noliku, pabeidzu skolu. Vecākiem bija grūti ar iztikas līdzekļiem, jo abi strādāja kolhozā. Tāpēc arī tikai vienu gadu mācījos mūziku. Gribēju trompeti, bet veselības dēļ vajadzēja ņemt vijoli.»
Cēsīs skolotāju institūtā matemātikas fakultātē mācoties, H. Miķelsons uzzinājis, ka māca klavieres tiem, kas pēc beigšanas gatavi pasniegt arī dziedāšanu. «Dziedāšanu mācīt gan netaisījos, bet klavieres spēlēt gribēju,» tā savu izvēli pamato Harijs. Kad atnācis uz Limbažiem darbu prasīt, izglītības nodaļā uzreiz pateikts, ka Stienes skolā būs jāmāca ne tikai matemātika, bet arī dziedāšana. «Iejūdzos dziedāšanā,» tā viņš tagad saka un atceras, ka bērni sākuši nest uz skolu instrumentus. «Dod man mandolīnu, bet to spēlēt nemācēju. Ko darīt? Nopirku un iemācījos. Viens puika atnesa akordeonu. Ko es? Braucu uz Rīgu, pirku akordeonu un pašmācības grāmatu. Pamazām izveidojām kapelu - vijole, mandolīna, cītara, akordeons un bungas.»
Pēc tam kolhozs nopirka pūšamos instrumentus. Vecie vīri Miķelsonam ierādīja, kura nots ar kādiem pirkstiem jāspiež. Orķestrī spēlējis otro trompeti. Tam pūtēju orķestrim nebija ilgs mūžs, jo vadītājs nodzērās. Instrumenti gan bija labi, tos H. Miķelsons paņēmis uz skolu, sācis braukāt uz Rīgu uz semināriem un kursiem. Pēc Stienes - darbs Duntē, kur «saspēlējies» ar kaimiņskolas pārzini, kura savā skolā vadīja deju kolektīvu. «Man palūdza uz akordeona spēlēt pavadījumu. Apprecējāmies!»
Vēlāk Puikulē H. Miķelsons skolā nostrādāja un orķestri vadīja 24,5 gadus. «Būtu jau visi 25, bet reiz decembrī, kad gāju uz pagastu pēc algas, grāmatvede teica, viss - algu nevar izmaksāt. Viņa nebija zinājusi, ka man bija jāmaksā puspensija. Greizi sanāca pēc tiem likumiem - ar algu un puspensiju man pienācās mazāk nekā tad, ja būtu tikai pensija! Tas man bija sods par to, ka strādāju.» Bet darbu pusratā skolotājs nepameta. Līdz mācību gada beigām strādāja par velti.
Meitenes uzvar
Tad bija laiks, kad divus gadus H. Miķelsons dzīvojis pelnītā atpūtā. Bet, kad mājās ieradās delegācija - Pociema skolas direktore, pagasta priekšnieks un viens mūziķis entuziasts, viņš nespējis atteikt. Kā 1995. gada 24. martā Pociema bērniem parādījis, kādi izskatās mūzikas instrumenti, tā - piecpadsmit gadi.
Pociema orķestrī pārsvarā ir meitenes. Puikas netur, viņi ir slinki, kavē mēģinājumus. Ja grūtāks gabals, pasaka - «negribu». Meitenes tempā var iemācīties jaunu gabalu. Viens sliktums gan - meitenei nav tik daudz spēka. Puikas, futbolu spēlējot, ir uztrenējuši plaušas. Kad viņi pūš, loga rūtis dreb. Meitenes to nevar, un orķestris skan klusāk. Bet Miķelsons nešķiro un ņem spēlēt visus, kuri grib. Rezultāti nebūt nav sliktāki. Te nu varētu uzskaitīt visus diplomus, vietas, apbalvojumus, ko viņa vadītie pūtēji un pats skolotājs ir saņēmis.
Būt neapmierinātam
H. Miķelsons nosodās, ka nu atkal jāceļ visas kastes, kur sapakotas notis. Katra partitūra jāpārraksta, savam orķestrim piemērojot, jo jaunajos skaņdarbos ir tromboni un bazūnes, bet Pociema orķestrī tādu instrumentu nav.
Skolotājam nepatīk tas, ka skates repertuāru uzzina oktobrī. «Man pat pusgads neatliek, jo martā jau ir skate. Diriģentiem, kam orķestrī ir mūzikas skolas skolēni, ir viegli. Man bērni pa vienam jāmāca.» Kad jāiet skatēs orķestrim priekšā, vienmēr kājas trīcot. «Vienam žūrijas loceklim patīk, otram - ne. Tas pats kā tagad šovos - viens liek 8, otrs - 5.»
H. Miķelsonam sāp sirds gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Sirds viņam sāp par to, ka bērni tā vietā, lai spēlētu orķestrī, labāk izvēlas sēdēt pie datora internetā. «Es kā ubags staigāju pa skolu un meklēju bērnus. Man ir tāds niķis, ja es ko ņemu, tad daru to pamatīgi.» Viņu neapmierina izglītības reforma. Dziedāšana un mūzika ir nostādītas zemāk par citiem mācību priekšmetiem, kora un orķestra vairs nav stundu sarakstā.
No pūtēju orķestra repertuāra skolotāja mīļākais gabals ir pārāk grūts, lai jaunajam orķestra sastāvam iemācītu. «Emīls Štolcs uzrakstījis tādu Mana karaliene. Es tā saprotu, ka tā karaliene ir mūzika. Brīnišķīgs gabals, sastāv no 12 daļām - valši, polkas. Nav apnicīgs. To pirms pieciem gadiem mācīju, gribas vēl ķerties klāt, bet labākie trompetisti ir projām.»