Divdesmit Latvijas neatkarības gados piedzīvotais kā smiltis jūras krastā pēc viļņa aizplūšanas saglabājis sajūtas - labas, ar pārdomām par neizmantotām iespējām.
Laikraksta Diena divdesmit gados paveiktais šķiet daudz asāks, skarbāks un nozīmīgāks. Diena ietekmējusi daudzu cilvēku likteņus un valsts attīstību. Savus pirmos soļus sperdama otrās neatkarības sarežģītākajā laikā, laužoties cauri barikāžu ugunskuru dūmiem un pāri pučistu bruņumašīnu stobriem, Dienas žurnālistu komanda kļuva par ietekmīgu un varošu mediju ar plašu eiropeisku redzējumu.
Diena centās veidot izpratni par demokrātiju, kas balstīta uz preses brīvību un liberālu uzskatu aizstāvību, šī nostāja noteica arī redakcionālos principus. Mēs sev izvirzījām augstus mērķus - iestāties NATO un Eiropas Savienībā, kas nenoliedzami mūs vienoja ar visiem pārējiem, kuri nepatīkamās vēsturiskās pieredzes dēļ vēlējās justies droši un izjuta sevi kā eiropiešus. Tikuši šajā stikla kalnā, jau nākamā virsotne mūs apžilbināja ar eiromonētas sudrabaino spīdumu. Un vai gan pārsteigums ir atziņa, ka nauda ir vārgulīgs vienotājs kopīga mērķa sasniegšanai. Beidzoties treknajiem gadiem un iestājoties krīzei, Dienas zviedru īpašniekiem līdzekļu, ar kuriem maksāt par mūsu preses brīvību, vairs neatlika… un laikraksts Diena atkal piedzīvoja barikādes, puču un neatkarības deklarāciju - nu jau pašas Dienas cīņu par brīvību.
Nostrādājis Dienā 11 gadus, atgriezos šeit pēc četriem gadiem, 2010. gada vasarā - laikā, kad pučs bija beidzies, bet barikādes joprojām slējās. Atgriezos ar domu, ka Dienas divdesmit gados paveiktais ir vērtība, ko nedrīkst aizlaist postā tikai tāpēc, ka kādam to vairs vienkārši negribas. Žurnālisti un redaktori, kas veido Dienas saturu, dara to ar vislabākajiem nodomiem un patiesu žurnālista misijas apziņu. Viņu darbs ir nepieciešams man, sabiedrībai un tiem, kas uzņēmušies atbildību par mūsu valstiskumu.
Mums pašiem jāmaksā par preses brīvību un jāmeklē savi «stikla kalni».