Šādai prasībai vajadzētu nodrošināt vismaz to, ka pašvaldību deputātiem, lemjot par ilgtermiņa saistību uzņemšanos, lai kaut ko būvētu vai rekonstruētu, vismaz nāksies diskutēt par to, vai konkrēts projekts patiešām ir uzskatāms par prioritāru.
Jaunā sistēma diemžēl nespēs izskaust gadījumus, kad par nodokļu maksātāju naudu pagastmājas tiek aprīkotas ar džakuzi, jo domes lēmums par projekta prioritāro statusu un finanšu ministra atļauja pašvaldībām būs vajadzīga tikai gadījumos, kad plānots uzņemties ilgtermiņa saistības. Taču, cerams, tas ļaus kaut nedaudz samazināt precedentus, kad kredīti, kuru nomaksai līdzekļi pašvaldības budžetā jāparedz gadiem uz priekšu, tiek ņemti, lai būvētu, piemēram, piebūvi skolai, kuru drīzumā nāksies slēgt.
Nedaudz mulsinoši, ka noteikumi attiecas tikai uz ilgtermiņa saistību uzņemšanos saistībā ar būvniecību vai rekonstrukciju. Noteikti ir iespējami gadījumi, kad ilgtermiņa saistību uzņemšanās notiek arī citu projektu īstenošanai. Tāpat nevar izslēgt precedentus, kad ilgtermiņa saistības uzņemsies nevis pašas pašvaldības, bet gan tām piederošas kapitālsabiedrības - ja tās savus parādus nespēs segt, tie gulsies uz pašvaldību pleciem. Tas vedina domāt, ka subjektu loku, uz kuriem attiecas šie Ministru kabineta noteikumi, iespējams, kaut kad nākotnē vajadzēs paplašināt.
Nav nekāds noslēpums, ka fiskālā disciplīna atsevišķās pašvaldībās manāmi klibo. Sistēmas pilnvērtīga sakārtošana nebūs iespējama, kamēr politiķiem nepietiks dūšas pieņemt starptautiskajiem aizdevējiem jau apsolīto Fiskālās disciplīnas likumu, kuram būtu jāattiecas gan uz valsti, gan uz pašvaldībām un arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, jo īpaši tām, kas saņem budžeta dotācijas.