Īsi pirms ierašanās Latvijā Stīvs Mārkers atbildēja uz Dienas jautājumiem.
Pēc Garbage otrā albuma Version 2.0 (1998) izdošanas jūs sākāt turneju un vesela armija fanu no Latvijas devās uz jūsu koncertu Tallinā, bet tas nenotika.
Jā, es atceros to reizi. Mūsu furgons ar aparatūru diemžēl iestrēga muitā uz Krievijas robežas. Tas bija ļoti skumjš gadījums.
Dažreiz grupas atrisina tādas situācijas, aizņemoties ģitāras no vietējiem mūziķiem un koncertus tomēr nospēlējot vismaz akustiski.
Mēs, protams, varētu mēģināt nospēlēt koncertu tikai ar akustiskajām ģitārām, ko esam darījuši mazos koncertos, bet mums ir vajadzīgi arī sintezatori, jo citādi mēs neizklausīsimies kā Garbage. Tāpēc nācās koncertu tomēr atcelt.
Reiz Roskildes festivālā biju liecinieks lieliskam jūsu koncertam uz galvenās skatuves: Šērlijai bija pazudusi balss, un viņa centās ārstēties ar konjaku - izklausījās daudz interesantāk nekā parasti.
Jā, es zinu, klausītājiem patīk, ka kaut kas notiek citādi, nekā ierasts. Dažreiz mēs mēdzam kļūdīties un nospēlēt šķībi, bet tas tikai liecina par to, ka klausies dzīvus cilvēkus, kas spēlē mūziku speciāli tev, nevis kompaktdisku.
Pirms 11 gadiem, kad iznāca albums Beautiful Garbage, es intervēju tavu kolēģi Djūku Eriksonu, un viņš izteica zināmu satraukumu par to, kā jūs uztvers jaunā paaudze, kas nepazīs vecos varoņus, jo viņiem ir jauni. Toreiz bija pagājuši nieka trīs gadi kopš iepriekšējā albuma Version 2.0, un kāds tagad ir noskaņojums atgriezties pēc septiņu gadu pauzes?
Šoreiz viss notika ļoti vienkārši un bez stresa. Mēs sanācām kopā studijā mēģināt ierakstīt dažas jaunas dziesmas, kaut kā aizrāvāmies un ierakstījām veselu albumu. Djūks uzskata, ka mums tas sanāca tā gluži vai instinktīvi, it kā atceroties sen neizmantotas prasmes. Nu jau albums iznācis un esam nospēlējuši veselu koncertu sēriju. Atsauksmes ir ļoti labas, un arī pašiem ir daudz lielāks azarts kopā spēlēt, ja sen to neesam darījuši. Mēs jau esam saplānojuši koncertus arī nākamajam gadam.
Vai atceries, kā radās nosaukums Garbage?
Reiz veidojām grupas Nine Inch Nails skaņdarba remiksu, studijā bija superbriesmīgs troksnis, tajā brīdī ienāca viens mūsu draugs un teica: kas tas ir par draņķi, kas tur jums skan? Toreiz tas likās vienkārši joks, bet nu jau mums gandrīz divdesmit gadu ir grupa Garbage.
Vai skumstat cits pēc cita, kad nestrādājat kopā?
Jā, noteikti! Mēs pastāvīgi uzturam kontaktus, es strādāju studijā kopā ar Buču Vigu, mana ģimene ir labos draugos ar Šērlijas ģimeni. Strādāt mēs varam kopā ar citiem cilvēkiem, bet to četru cilvēku ķīmiju, kas notiek Garbage, es nevaru salīdzināt ne ar ko citu. Tā arī ir kā ģimene.
Jūsu biogrāfijā kā īpašs tiek minēts fakts, ka pirmoreiz visi četri satikāties dienā, kad nomira Kurts Kobeins. Ņemot vērā, ka jūsu dalībnieks Bučs Vigs ir Nirvana albuma Nevermind producents, varbūt jūsos iemiesojies Kobeina gars?
Nē, es nepievēršu uzmanību šādām mistiskām pārmantojamībām - mēs spēlējam pavisam citu mūziku. Tā ir tikai sakritība, ka Kobeins nomira tieši tajā dienā, kad es, Bučs un Djūks pirmo reizi satikām šo burvīgo skotu lēdiju, vārdā Šērlija.
Pēdējā desmitgadē par seksīgāko rokdīvu varētu uzskatīt Karenu no Yeah Yeah Yeahs, turpretim deviņdesmitajos tā noteikti bija Šērlija, kura savukārt šo stafeti pārņēma no Blondie dziedātājas Deboras Herijas.
Dažreiz Šērlija tiek salīdzināta ar Deboru. Cik zinu, viņa bija liela Blondie fane, un tā patiešām ir lieliska grupa. Taču, ņemot vērā, ka rokmūzikā sieviešu vokālu ir salīdzinoši maz, viņu varētu salīdzināt ar Sūziju Sjū, Petiju Smitu, Krisiju Haindu. Daudz retāk, taču saka: tu izklausies pēc The Ramones vai The Clash.
Vai jums ir kādi favorīti jaunajā mūzikā?
Droši varu pateikt, ka neviens no mums nav Džastina Bībera fans. Man ļoti patīk Crystal Castles. Un vēl ir tāds absolūti fantastisks trio Screaming Females, kas mūs iesildīja Ziemeļamerikas turnejā, - divi puiši un meitene, kura dzied un fantastiski spēlē ģitāru, taču viņu absolūti nevar nosaukt par seksdīvu, drīzāk par kādu no tiem bērniem, kas uzbrūk pieaugušajiem šausmu filmās.