Pēc PSRS sabrukuma NATO ir vadošā militārā loma pasaulē, tomēr to nevar saukt par līdzsvara izjaukšanu vai tamlīdzīgi, kam nu būtu nepieciešams pretējais pols. Arī aukstā kara laikā starp Ziemeļatlantijas aliansi un Varšavas paktu bija fundamentāla atšķirība kaut vai tajā ziņā, ka NATO bija (un ir) brīvprātīga un demokrātiska organizācija, bet par Varšavas paktu ne velti joko, ka tā dalībvalstu vienīgais brīvprātīgais lēmums bija pakta likvidēšana 1991. gada 1. jūlijā. NATO fonā nekad nav bijusi komunisma pasaules revolūcijai līdzvērtīga ideoloģija, kas par katru cenu būtu jāizplata pasaulē, bet gan tikai un vienīgi konkrēto dalībvalstu drošība attiecīgajā situācijā. Irākas karš un misija Afganistānā ir līdz šim nebijušas, jaunas situācijas, kas nenozīmē izmaiņas NATO koncepcijā, bet gan militāro draudu raksturā globalizētā pasaulē. Tas arī ir viens no iemesliem NATO jaunās, cerams, vēl šogad apstiprināmās Stratēģiskās koncepcijas izstrādei, kuras viens posms pašlaik norisinās Tallinā.
Par spīti Krievijas aizdomīgumam un NATO kā organizācijas vadošajai globālajai lomai, alianse ir demokrātiska institūcija, un tās struktūra ir patiesā nozīmē daudzpolāra. Var teikt, ka patlaban tās smaguma centrs un stiprākā kārts ir Tallina. Maija beigās NATO Parlamentārās asamblejas laikā tā būs Rīga. Pat Kremlim NATO un Krievijas apvienotās padomes ietvaros ir paredzēta adekvāta līdzdalība kopējās drošības veicināšanā, to diemžēl traucē krievu anahroniskā, taču nebūt ne pārsteidzošā spēku polu loģika, kas sadarbības vietā runā par konfrontāciju.