Kad janvārī teroristi uzbruka satīras žurnāla Charlie Hebdo redakcijai un nogalināja 17 cilvēkus un novembrī islāmisti Parīzē nogalināja 130 cilvēkus, Je suis Charlie un Je suis Paris kļuva par simbolu spējai vienoties, izrādīt solidaritāti un palīdzēt. Eiropas un G20 valstu politiķi uzreiz apsolīja solidaritāti un palīdzību. Par asiņainu terora aktu upuriem kļuva arī Turcija un Krievija. Radās cerības par plašas starptautiskās koalīcijas izveidi cīņai pret islāmistu kustību Islāma valsts (IV).
Taču karš Sīrijā turpinās, jo bez cīņas pret IV ASV, Krievijai, Saūda Arābijai, Irānai, Francijai un Turcijai - katrai ir savi mērķi un intereses šajā reģionā. To dramatiski nodemonstrēja arī incidents ar Krievijas bumbvedēju Su-24, ko notrieca Turcijas gaisa spēku lidmašīna. Tas parādīja arī šķeltniecisko lomu, ko pasaulē turpina spēlēt Krievija ar prezidentu Vladimiru Putinu priekšgalā. Krievija turpināja visur saskatīt Rietumu sazvērnieciskos draudus savai eksistencei un vēl vairāk norobežojās no Rietumiem, ieviešot preču un pārtikas importa aizliegumu un lieloties ar bruņoto spēku modernizāciju. Kremļa mediji pārspēja paši sevi propagandas daiļrunībā, uzburot tādu ainu, kura liecināja, ka to auditorija dzīvo kādā citā - paralēlā - realitātē.
Par simbolu bēgļu straumēm, kas pārplūdināja Eiropu, kļuva Vidusjūrā noslīkušā puisēna Alana Kurdi foto. Vienlaikus migrantu krīze kļuva par galēji labējo un populistu lielo iespēju.