Tieši Saeimas deputāti paši savām rokām šo aizdomu ēnu ir metuši, tādēļ ir pamatoti gaidīt, ka viņi paši spers visus nepieciešamos soļus, lai vēlētāji turpmāk varētu ticēt, ka parlamentāriešiem rūp tas, ko par viņiem domā tūkstošiem godīgu Latvijas Republikas pilsoņu, kas 2006. gada oktobrī viņiem ir devuši uzticības mandātu, piešķīruši tiesības dēvēties par tautas priekšstāvjiem. Šī gada oktobrī pilsoņiem būs jālemj, kurš ir pelnījis saņemt jaunu tautas priekšstāvja mandātu, tādēļ ir svarīgi zināt, kādi apsvērumi vadījuši pašreizējā parlamenta deputātus, pieņemot lēmumu par ģenerālprokurora apstiprināšanu.
Par AT priekšsēdētāja I. Bičkoviča izvirzīto ģenerālprokurora amata kandidātu Jāni Maizīti pagājušajā ceturtdienā aizklātā balsojumā nobalsoja četrdesmit pieci deputāti. Pret nobalsoja četrdesmit septiņi, divas vēlēšanu zīmes bija sabojātas, taču piecdesmit astoņi deputāti apgalvo, ka esot balsojuši par J. Maizīša atkārtotu apstiprināšanu. Tas nepārprotami liecina, ka deputātu vidū ir vairāk nekā ducis cilvēku, kuri melo.
Vai sabiedrībai ir tiesības zināt, kuri deputāti ir uzskatāmi par meļiem, kas nespēj atzīties, ka viņu «sirdsapziņa» viņiem likusi balsot pret pēctecības nodrošināšanu Ģenerālprokuratūras darbībā? Nenoliedzami ir!
Saeimas deputātiem, kas argumentē, ka tieši aizklātais balsojums garantē, ka balsots tiks saskaņā ar sirdsapziņu, nevis pakļaujoties partiju sponsoru vai plašsaziņas līdzekļu spiedienam, ir jāsaprot, ka tie viņu kolēģi, kas darbos rīkojušies pretēji publiski solītajam, jau šobrīd apkaunojuši Latvijas Republikas parlamentu. Šie deputāti ir metuši ēnu arī uz Ģenerālprokuratūru, kurā tiek izmeklēta ne viena vien krimināllieta, kurā figurē gan Latvijas politiskās elites, gan tai pietuvinātu personu vārdi. Ja J. Maizīša vietā apstiprināšanai tiks virzīts un Saeimas vairākuma atbalstu gūs cits ģenerālprokurora amata kandidāts, pret šo cilvēku, iespējams, nepelnīti, vērsīsies lielas sabiedrības daļas aizdomas. Viņš tiks uzskatīts par politiskajai elitei ērtu ielikteni, kura galvenais uzdevums ir pieskatīt, lai prokurori pārlieku neaizraujas par politiķiem neērtu lietu izmeklēšanu un apsūdzību uzturēšanu. Tiesiskā valstī šāda situācija nav pieņemama.
Parakstu vākšana par petīciju ar aicinājumu atkārtoti virzīt J. Maizīti ģenerālprokurora amatam un rīkot atklātu balsojumu par ģenerālprokurora apstiprināšanu vēl turpinās, taču Saeimā jau iesniegti Kārtības ruļļa grozījumi, kas paredz turpmāk ģenerālprokuroru ievēlēt atklātā balsojumā.
Pašreizējā situācijā, kad lielāko sabiedrības sašutumu izraisījuši tieši tautas priekšstāvju meli, tas ir labākais iespējamais risinājums. J. Maizītis ģenerālprokurora pienākumus pilda jau kopš 2000. gada, 11. maijā beidzas viņa otrais pilnvaru termiņš. Ja deputātiem ir argumentēti apsvērumi, ka ģenerālprokurora amatu kāds cilvēks nevar ieņemt vairāk kā divus pilnvaru termiņus pēc kārtas, nekas viņiem neliedza jau pirms gada vai diviem iesniegt attiecīgus grozījumus Prokuratūras likumā, lai par tiem varētu diskutēt gan tieslietu sistēmas profesionāļi, gan sabiedrība. Taču šādas diskusijas nav bijis. Saeimas deputāti, aizklāti balsojot, ir noraidījuši atbilstoši spēkā esošajai kārtībai izvirzītu ģenerālprokurora amata kandidātu, kuru atzinīgi bija novērtējuši vairāki atzīti juristi. Tādējādi deputāti ir radījuši situāciju, kuru par ļoti nevēlamu bija atzinuši tieslietu jomas profesionāļi, tajā skaitā bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo, proti, ka ap ģenerālprokurora amatu ir sākušās politiskās spēlītes. J. Maizīša noraidīšana ir notikusi slepenībā, nedarot vēlētājiem zināmus noraidītāju iebildumus. Tas ļauj secināt, ka deputātiem nav bijis nekāda pamata apšaubīt, ka J. Maizītis atbilst AT priekšsēdētāja I. Bičkoviča izvirzītajiem kritērijiem, proti, pārzina prokuratūras darbu, spēj patstāvīgi pieņemt svarīgus lēmumus, ir neietekmējams, ir pieredze liela kolektīva vadīšanā, arī viņa personiskās īpašības nerada šaubas par spēju veiksmīgi vadīt Ģenerālprokuratūru.
Ja deputātu rīcībā ir informācija, kas liecina par pretējo, viņiem tā būtu jādara zināma arī saviem vēlētājiem, kaut vai publiski debatējot par ģenerālprokurora amata kandidāta apstiprināšanu. Atklāts balsojums un pilnvērtīgas parlamenta debates to nodrošinās. Tieši tas no viņiem šobrīd tiek prasīts.