Ar kādām sajūtām sagaidīji Dinamo pirmo treniņu - ar gandarījumu, ka atkal varēsi ar visiem kopā gatavoties sezonai, vai ar nožēlu, ka vairs nevarēs baudīt brīvo režīmu?
Sākotnēji tā sajūta bija tāda - ārprāts, jau atvaļinājumam pienākušas beigas, un modinātājs patiešām ir jāuztver kā modinātājs, jo visur ir jābūt laikā. Vasara ātri beidzās mums, hokejistiem, bet citiem tikai pa īstam varbūt sākas. Sajūtas? Esmu visai apmierināts un priecīgs, ka atkal būs kopīgi treniņi.
Cik ilgu laiku pēc pagājušās sezonas varēji atļauties neko nedarīt?
Pusotru mēnesi. Aprīļa beigās sāku trenēties. Līdz tam varēju atļauties nenodarbināt savu ķermeni ar konkrētiem uzdevumiem, kuri ir jāizpilda. No aprīļa beigām ar lielāku vai mazāku intensitāti ir bijusi mērķtiecīga gatavošanās jaunajai sezonai, kas turpināsies vēl divus mēnešus.
Sezonai gatavojies pēc paša izstrādāta individuālā plāna?
Jā, jo vēl vairāk esmu sapratis, kādu rezultātu dod mērķtiecīga, plānveidīga un loģiski ar prātu izdomāta fiziskās sagatavotības programma. Agrāk varēju vienkārši kaut ko darīt uz kvantumu un ilgumu un tik un tā kļuvu stiprs, bet tad pienāca laiks, kad bija jāmaina pieeja un attieksme. Tāpēc man tagad arī ir cilvēks, kas palīdz ar to visu tikt galā, dod padomus. Viņš ir klāt treniņos un brīžos, kad ir sajūta, ka nu jau pietiek. Viņa klātbūtne mani disciplinē. Piemēram, izpildot kādu vingrinājumu 12 reižu ar pieciem atkārtojumiem, piektajā sērijā jau pie desmitās reizes pats sev pasaku: nu pietiek! Ir taču jau tāds nogurums... Bet, ja ir kāds blakus, psiholoģiski ir vieglāk piespiest sevi visu izdarīt līdz galam.
Es gan biju dzirdējis, ka pirms pāris gadiem treniņnometnē Valmierā Ozoliņš esot bijis nopietni jāpiebremzē, jo izpildījis vairāk atkārtojumu, nekā treneris prasa...
Es jau trenējos sev, nevis kādam citam. Ja es jūtu, ka man vēl vajag izpildīt vingrinājumus, tos arī pildu vairāk reižu, nekā tiek prasīts. No malas jau nevar redzēt - tas man ir viegli vai grūti. Piemēram, man tagad ir 100 kilogramu, bet līdzās būs puisis ar 80 kilogramiem, un mēs veiksim pietupienus ar vienādu svaru stieni. Mums būs atšķirīgs vecums un spēku kapacitāte. Tātad viens no mums pārpūlēsies, bet otrs nenoslogos sevi, kā vajadzētu. Ja es jutīšu, ka pēc desmit reizēm vēl nav gana, tad pietupšos vēl divas ekstra reizes.
Kurš tev palīdz ar padomu?
Alvis Stankēvičs. Mūsu sadarbība sākās pagājušajā vasarā. Man tika izdarīta muguras operācija, un pēc tam vajadzēja nostiprināt vēdera iekšējo muskulatūru. Es zināju, ka viņam ir laba tā sauktās grīdiņas programma jeb vingrojumi uz paklāja. Viņš jau bija palīdzējis ar padomu citiem hokejistiem, tāpēc arī palūdzu, lai izstrādā man atbilstošu programmu.
Vienam ceļgalam tev ir izoperēta krusteniskā saite, tāpēc visu nevari darīt?
Es izsargājos no traumām, tāpēc nespēlēju futbolu, tenisu un basketbolu. Ja izpildu lēcienus, piezemējos uz otras kājas. Tomēr man ir atstrādāti savi orientieri, ja es konkrētā intervālā varu izdarīt šo un to, tad arī psiholoģiski es esmu par sevi pārliecināts, ka izturēšu visu sezonu.
Viens no galvenajiem jautājumiem, uz kuru līdzjutēji grib sagaidīt atbildi, kāpēc pēc viena gada spēlēšanas Krievijas klubā Atlant izlēmi atgriezties Rīgas Dinamo. Jo, cik zināms, Piemaskavas klubs tev piedāvāja līgumu arī uz nākamo sezonu.
Par piedāvājumiem, kas ir bijuši, mēs publiski nediskutējam. Vismaz es nediskutēju. Kāpēc Rīga? Mēs vienojāmies, es esmu šeit, esmu priecīgs spēlēt Rīgā.
Tagad vari salīdzināt, ar ko Rīgas komandā ir labāk nekā Atlant?
Rīga ir Rīga - tās ir mājas. Ja gribi, lai paslavēju Rīgu, man nav problēmu uzskaitīt to, kas visiem jau ir zināms. Dinamo pieredze ir vienreizēja un neatkārtojama. Vispirms jau tie ir līdzjutēji, kuru dēļ vērts šeit spēlēt.
Ir dzirdēts, ka Krievijas klubos ikdiena ir visai skarba. Izjuti to?
Man grūti spriest. Katrā ziņā, esot importam, prasības ir augstākas un atbildības nasta lielāka. Neveiksmes gadījumā jārēķinās ar sekām. Es labāk sāku saprast tos spēlētājus, kuri bija Rīgā un pēc tam aizbrauca uz Krievijas klubiem. Psiholoģiskais spiediens noteikti ir lielāks, jo no tevis gaida vairāk nekā no vietējā spēlētāja. Sadzīvē katrā komandā apstākļi ir atšķirīgi. Mums viss bija ļoti normāli. Lielākās grūtības sagādāja tas, ka visu laiku biju projām no mājām. Man bija tāda sajūta, ka visu laiku esmu ļoti garā izbraukumā. Iespējams, 25 vai 27 gadus vecam spēlētājam sajūtas ir atšķirīgas.
Pēc Atlant gandrīz vai brīnumainās iekļūšanas play-off no šķietami bezcerīgas situācijas tev tagad nav zināma recepte, kā to pašu izdarīt ar Rīgas Dinamo?
Nē, nav, jo galarezultātu nosaka konkrētie cilvēki, kuri dodas laukumā. Komandu sastāvs ir atšķirīgs.
Atlant, līdzīgi kā Rīgas Dinamo, nebūt nebija zvaigžņots sastāvs, turklāt komanda pašā atbildīgākajā brīdī šķīrās no sava līdera Nikolaja Žerdeva, un vietu pamatsastāvā ieguva vairāki junioru vecuma spēlētāji...
Jā, tā bija, un savā starpā jau runājām - ja zaudējam šo spēli, tad nu gan mums cerības ir zudušas. Zaudējām arī, un pirms nākamās spēles runājām to pašu. Tā tas stiepās vairāku spēļu garumā. Pēc Žerdeva aizmainīšanas nebija vairs līdera priekšējā līnijā, un par vārtu gūšanu vajadzēja sākt domāt citiem. Vienvārdsakot, sākām «kapāties». Bijām zaudējuši kārtējo pēdējās cerības spēli Doņeckā, bet ar uzvaru Rīgā sākās mūsu uzvaras gājiens. Viens no vadības pārstāvjiem pēc zaudējuma Gagarina kausa izcīņas pirmās kārtas spēlē SKA ienāca mūsu ģērbtuvē un pateica, ka, janvāra vidū izvirzot sezonas otrās puses mērķi - iekļūt play-off, viņš pats tam īsti neesot ticējis.
Sacīji, ka liela nozīme ir konkrētajiem cilvēkiem. Rīgas Dinamo sastāvu starpsezonā papildināja vairāki pieredzējuši spēlētāji. Parasti tādos gadījumos orientējas uz rezultātu konkrētajā sezonā, nevis nākotnē?
Es nenodarbojos ar sastāva komplektāciju.
Pagājušajā sezonā Dinamo vadītāji neslēpa, ka komandai pietrūkstot kapteiņa Ozoliņa, kurš komandu savilktu vienā dūrē. Vai, parakstot jauno līgumu, tev jau piekodināja, ka būs jāuzņemas, tā teikt, cīņā saucēja loma?
Tik specifiskas sarunas nav bijušas. Es pats gan ļoti labi apzinos savu lomu un to, kas man jāpaveic laukumā un ģērbtuvē.
Kad pirmo reizi parakstīji līgumu ar Dinamo, tevi jau informēja, ka būs jāuzņemas komandas kapteiņa pienākumi. Vai arī šoreiz tas ir teikts?
Nav gan.
Parasti galvenais treneris par iecerēm un plāniem apspriežas ar pieredzējušajiem spēlētājiem. Ir jau bijusi garāka saruna ar galveno treneri Arti Ābolu?
Mums ir bijusi tikai viena kopēja sapulce (intervija notika ceturtdien - M. Z.). Darba gaitā jau izkristalizēsies, ko kurš no katra vēlas sagaidīt. Treneris zina, ko spēj viens, otrs, trešais un pārējie spēlētāji. Ja viņi to būs spējīgi izpildīt, konflikta situācijas neveidosies. Ja spēlētāji ignorēs prasības vai nevarēs izpildīt, loģiski, ka veidosies domstarpības. Uz galvenajiem jautājumiem pirmajā sapulcē Artis visiem sniedza atbildes. Maijā kopā ar Arti gājām uz ledus, viens pret otru uzspēlējām un tad arī nedaudz parunājām.
Pirmo reizi karjerā galvenais treneris būs jaunāks par tevi?
Man, jā. NHL es spēlēju komandā, kurā Pols Moriss bija jaunāks par Ronu Frensisu, turklāt ne tikai vienu gadu. Man toreiz tas šķita tāds notikums, bet patiesībā abi jau ir pieauguši cilvēki un katrs zina savas robežas.
Atceros, ka pirms pāris gadiem vasarā treniņos uz ledus īpašu uzmanību veltīji Kristiānam Pelšam. Skaidroji viņam kaut ko. Jauno audzināšanu uztver kā pienākumu, vai arī patīk to darīt?
Bieži ir situācijas, ka puisis cenšas, bet es redzu, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt. Piemēram, treniņā ir slidošana no zilās līdz zilajai līnijai. Vienā reizē pietrūkst desmit, nākamajā jau divdesmit centimetru līdz līnijai... Es zinu, ka pats tā savulaik esmu rīkojies, tomēr puišiem vajag paskaidrot, ka, šādi rīkojoties, viņi jau sevi apzog, nevis kādu citu. Kristiāns mani patīkami pārsteidza, ka viņš tik tiešām slidoja līdz zilajām līnijām. Mēs runājāmies par citām lietām.
Esmu sastapis cilvēkus, kuri ir neizpratnē, kāpēc Ozoliņš 40 gadu vecumā sevi vēl moka uz ledus. Naudas taču viņam pietiek, ne jau tamdēļ viņš vēl spēlē?
Kāpēc kāds domā, ka es sevi uz ledus moku? Hokejs visu laiku ir bijis mans dzīvesveids. No vienas puses - darbs, bet no otras - arī hobijs, var pat teikt, ka mana mīlestība. Jau cik gadu es to daru. Man tas patīk, ir grūti, bet reizēm arī viegli, un kāpēc lai es vēl vienu gadu to nedarītu? Esmu uzklausījis arī bijušo spēlētāju viedokļus. Es patiešām daru to, no kā es gūstu kaifu.
Savulaik riteņbraucējs Romāns Vainšteins stratēģiski pareizi izplānoja 2000. gada sezonu. Atteicās no starta Sidnejas olimpiādē, lai «izšautu» pasaules čempionātā. Puslīdz skaidrs, ka pēc Soču olimpiādes pasaules 2014. gada čempionātā Minskā komandas nebūs spēcīgākajā sastāvā. Varbūt mēģināt visus pārliecināt, arī Ozoliņu, ka tā varētu kļūt par Latvijas izlases lielo iespēju?
Un kas no tā mainīsies, ja mēs, piemēram, aizspēlēsimies līdz pusfinālam? Es ļoti labi saprotu tavu domu gājienu, tomēr tā būs cauruma aizlāpīšana. Kas notiks 2015. gadā? Es uzskatu, ka pasaules čempionātā jaunie spēlētāji var iegūt neatsveramu pieredzi, kura viņiem noderēs ilgtermiņā. Kāpēc man aizņemt viņu vietu?
Kādā brīdī būs jādod atbilde, vai spēlēsi Soču olimpiskajās spēlēs. Neesi par to domājis?
Nē, man tagad ir jādomā par to, kā es rīt treniņā atkal cilāšu hanteles.