.. Tieši tobrīd sociālos tīklus pārpludināja ziņas par degošo prezidenta pili, un pat viens otrs, ikdienā pazīstams kā rūdīts ciniķis, atzinās, ka asaras saskrējušas acīs...
Tai pašā laikā kafejnīcā pie blakus galdiņa ar lellēm spēlējas divas aptuveni četrus gadus vecas krieviski runājošas meitenītes. Visu telpu aizpildīja bērnu pļāpas par burvju ponijiem, spēlēšanu mammās un bērnos, un tad pēkšņi, kad abas jau aizpeldējušas dziļi rotaļu pasaulē, dzirdu vienas lelles teikto otrajai: «Tu, draņķa latviete, es tevi tūlīt pat izmetīšu atkritumu izgāztuvē! Tur ir tava vieta!» Un tā reizes piecas pēc kārtas. Bail pat iedomāties, no kādas ģimenes tas bērns nāk! Man ir krievu draugi - gan iepriecējušies šeit no tālās Sibīrijas, gan dzimuši un auguši Latvijā vairākās paaudzēs, gan Krievijā dzīvojoši, un uzskatu, ka ir muļķīgi vērtēt cilvēkus pēc viņu etniskās piederības. Izvēloties pasākumus, ko apmeklēju, projektus, pie kā strādāju, mācību iestādes un sporta klubus (nemaz nerunājot par draugu loku), es izvērtēju, kādi ir cilvēki, ko tur sastapšu, jo man ir ļoti svarīga piederības sajūta, kopīgas vērtības jeb, tā teikt, noskaņa, ka «esam uz viena viļņa». Piemēram, kas gan kopīgs var būt zaļā dzīvesveida entuziastam ar personu, kas tīšuprāt, aizejot no mājas, atstāj ieslēgtu elektrību, turklāt vasaras laikā?! Jo vairāk steigas, jo vairāk kompromisu ar sirdsapziņu jāpieņem, tāpēc brīvdienās es sapakošu mugursomu un došos izvēdināt galvu pārgājienā gar jūru - cik ilgi un tālu pietiks spēka. Mans sens sapnis ir kājām apiet Latvijas kontūru - to varbūt nākamgad!