Anna zina, kā saņemt augu enerģiju tūlīt un tagad, neizģērbjoties un neejot pirtī. «Mēs esam tik bagāti - izej pagalmā, un ir,» par augu valsts bagātībām, kuras katrs var izmantot, saka Anna Lutere. Ko citi iegūst par lielu naudu, seniore paņem no dabas.
Pēriens arī ar cirvi
Kad siltā rudens dienā ierodamies pie Annas, pagalms jau sagatavots - uz viena no galdiem salikti visneiedomājamākie masāžas piederumi. Te ir bļoda ar čiekuriem, sēklām, cita pilna ar izžāvētiem ķiršu kauliņiem - pirkstu un plaukstu masāžai. Ziemā ķiršu kauliņus var uzsildīt un likt uz sāpošajām vietām. «Tas ir īsts brīnumlīdzeklis,» apgalvo Anna. Masāžai viņa izmanto arī akmeņus, koka karotes, pat cirvis der. Tiesa, tas ir no priedes koka un atvests no ceļojuma pa Sāremā. Annas arsenālā ir dažādu koku spriguļi, žagaru buntes - no oša, ozola, kārkliem. Tas viss noder, lai cilvēks varētu arī pats sevi izmasēt. Ziemā ar kārklu un lazdu žagariem pat gripu varot ārstēt. «Ja nekā cita mājās nav, tad koka karote ir visām saimniecēm, un tā labi strādā visām vainām,» uzskata Anna.
Seniore iet dabā visos gadalaikos. «Šodien aizskrēju līdz mežam, saplūcu priežu zarus. Priedei piemīt saules nesējas enerģija. Es jums pārlaidīšu ar priedes spriguli pār muguriņu - redzēsiet, cik fantastiski tas strādā, cik maiga ir šī koka enerģija. Priežu sakņu pinumu katram vajadzētu sev uztaisīt, masējoties tas ņem līdz kaulam. Drīz varēs sākt skuju tēju dzert - tajās ir visi cilvēka organismam nepieciešamie vitamīni. Nopērt pats sevi var arī ar kļavu lapu buntīti. Kļava ir vienīgais koks, kura lapas šim nolūkam der arī dzeltenas,» uz masāžas procedūru aicina seniore.
Mēs paliekam turpat pagalmā, un virsdrēbes nav jānovelk. «Visu darām vienkārši,» saka Anna un ņem rokā arī cirvi - man mazliet nāk smiekli, taču seniore nozīmi piešķir dabas izejmateriālam, nevis tā formai. Plecu daļas masāža ar koka cirvi ir tīkama, un, ieklausoties izjūtās, patiesi ir atšķirība, kā, pielietojot vienādu spēku un vienas masāžas kustības, iedarbojas priede, ozols vai osis. «Var masēties arī ar bumbieriem, āboliem. Nesarežģīsim dzīvi! Cilvēks pats sajūt, kas viņam kurā brīdī ir vajadzīgs. Ja šodien prasās ābeles enerģiju, tā jāņem. Citreiz, kad malku esmu nesusi, tā piekūstu! Tad viss sāp. Bet draudzene mani noper ar ievām, un sāpes pāriet,» apliecina Anna un turpina: «Mums, sievietēm, katru dienu vajadzētu kājas pērt - katru dienu! Jo sievietēm viss smagums, visas problēmas krājas kājās, bet vīriešiem - krūšu daļā. To no pieredzes zinu.»
Nemāca, tikai dalās
«Dievs mani mīl un uzliek dažādus pārbaudījumus,» saka Anna. Viņa ir piedzīvojusi brīžus, kad kājās sakrājušās problēmas novedušas tiktāl, ka nav spēka un varēšanas pāri istabai pāriet, bet dakteri biedē ar kruķiem līdz mūža galam. «Tad - pirms gadiem piecpadsmit - man bija jāizdara izvēle. Tagad jūs varat pateikt, ka esmu bijusi tik nevarīga? Nekā! Tagad es uz ballēm eju un uzdancoju,» smaida Anna Lutere.
Pēc profesijas viņa ir piensaimniece, ilgus gadus nostrādājusi par siermeistara palīgu. Strādājusi arī kolhozā, vistu fermās. Vēlāk, kad kolhozi izjukuši, kopā ar dzīvesbiedru pašiem bijusi zemnieku saimniecība, turējuši govis, cūkas. Anna pazīst smagos lauku darbus. Kad vīrs saslimis, aizgājis viņsaulē, tad dzīve pieklususi, sevi likušas manīt veselības problēmas. «Bija ļoti smagi,» vien noteic Anna. Tomēr viņa nav samierinājusies ar drūmu perspektīvu un sākusi darbināt savu ķermeni ar dabas līdzekļiem. Braukusi arī pie dziednieces. Anna atceras to laiku: «Dziedniece saka, ka man ar cilvēkiem jāstrādā. Es, protams, teiktajā neklausījos. Tad man arī naudas nebija. Bet dziedniece man atrada masāžas kursus un braukāja uz tiem līdzi, lai es neaizbēgu.»
Seniore smej - tolaik kursos viņiem stāstījuši par slaveno gī sviestu, kas mūslaikos tiek saukts par zelta sviestu un kam piedēvētas īpašas ārstnieciskas īpašības. «Kāds gī! Kas tas par ērmu? Es taču ar gī esmu izaugusi, manā bērnībā ledusskapju nebija un sviestu kausēja, lai varētu ilgāk uzglabāt. Vēlāk izlasīju, ka latvieši ar kausēto sviestu pat čūsku kodumus ārstējuši,» stāsta Anna. Viņa apguvusi masieres iemaņas un tagad ar iegūtajām zināšanām labprāt dalās: «Es nevienu nemācu, tikai dalos pieredzē. Cik katrs grib, tik var no tās paņemt.»
Jāpiespiež pakustēties
Anna Lutere ir pensijas gados. Viņas četri mazbērni esot bieži viesi Veselavā, lai gan pašai vecmāmiņai ir ļoti aktīvs dzīvesveids. Uz Veselavu bieži brauc ekskursanti, kuriem abas ar draudzeni Daigu parāda, tieši kā no augiem var smelties spēku un enerģiju. Arī pati Anna bieži dodas gan uz saviesīgiem pasākumiem, kur aicina padalīties ar zināšanām, gan ekskursijās. Reiz kādā Jāņu nakts pasākumā Annu kāds nodēvējis par raganu - tad gan viņa bijusi dusmīga. Arī par pirtnieci Anna sevi saukt negrib. Dabas dotās enerģijas pārzinātāja - tā būtu precīzāk.
Annai ļoti patīk strādāt ar bērniem, viņi esot atvērtāki. «Pavasarī pagalmā izklājam galdautus un saliekam dažādus ēdienus no dabas. Dodu pagaršot vilku vāļu saknes, pieneņu ziedus un kātus. Bērniem ir pārsteigums. Tagad, rudenī, vispār ir pārbagātība. Jāēd skābi kāposti, kartupeļi ar mizu - nesarežģījot dzīvi un ar pateicību. Skābējot gurķus, var pielikt pa lapiņai, zariņam i no pīlādža, i no ozola, i no ķiršiem un upenes. Sevi jāpiespiež pakustēties, iziet dabā un paņemt,» aicina Anna un lej krūzēs piparmētru un kliņģerīšu tēju. Vasarā viņa tēju taisa no trim galotnītēm nātru un kliņģerītēm, bet drīz sāksies skuju laiks. Tad Anna taisīs priežu un egļu tējas.
Katru dienu seniore sāk, darbojoties ar sevi: «Ieklausos - atkal tā kāja īd! Vingroju, uz sāpošās vietas lieku dadža, māllēpes lapas, masējos. Noskaitu lūgšanu. Muti nomazgāju - man ir gan avotiņš, gan aka, bet ziemā muti norīvēju ar sniegu. Možums uzreiz klāt! Tad dzīve skaistāka šķiet.»
Anna lepna, ka savos gados spējusi saglabāt neviltotu prieku par skaistu dienu rudenī un iedvesmot citus dzīvot radošāk, tuvāk dabai. Jau 18 gadu seniore darbojas Veselavas sieviešu klubiņā Ievas un stāsta, ka tajā realizējuši vairākus vērtīgus projektus.
«Esam atklājušas Latvijas karoga autora Jāņa Lapiņa piemiņas vietu. Pie mums brauc Cēsu mākslinieki, gleznotāji, dzejnieki. Ir bijuši ciemiņi pat no Kanādas. Mēs te visas esam gudras meitenes. Patiesībā mums ir ļoti enerģētiska zeme. Vajag tikai būt radošākiem, tad arī paši kļūsim enerģētiski stipri,» uzsver Anna Lutere.