Latviešu kino ainā šādas divkaujas starp vērienīgu, tehnoloģiski perfektu komerciju un mākslu gan nenorisinājās. Kaut 2010. gads latviešu kino ir uzskatāms par veiksmes gadu, jā, par spīti drastiskajiem budžeta samazinājumiem filmu uzņemšanai, kas mūs atsviedusi atpakaļ vismaz piecu gadu senā vēsturē.
Šis gads kļuva par pirmo Latvijas kino vēsturē, kad Latvija bija pārstāvēta visu triju galveno pasaules kinofestivālu oficiālajās skatēs - tātad filmas, kas tajās piedalījās, bija izturējušas dzelžainu un pamatīgu atlasi. Nila Skapāna animācijas filma Burvīga diena cīnījās par balvu Berlīnē, Jurģa Krāsona animācijas filma Norīt krupi kļuva par pirmo Latvijas īsfilmu, kas tika iekļauta pasaules galvenā - Starptautiskā Kannu kinofestivāla - īsfilmu konkursā un cīnījās par Zelta palmas zaru, savukārt Lailas Pakalniņas dokumentālā filma Pa Rubika ceļu pēc ilgākas pauzes tika iekļauta Venēcijas Starptautiskā kinofestivāla programmā.
Latvijā šogad daudz runāts par dokumentālā kino kvalitatīvu «jauno vilni» (skat. arī provokatīvo Ģimenes lietas), taču ir pamats priekam arī par spēlfilmu kvalitāti. Joprojām kinoteātros skatāma burvīgā Gata Šmita dzīves komēdija Seržanta Lapiņa atgriešanās - svaiga, ironiska dvesma mūsdienu tēmas interpretācijā, kas uzveikusi latviešu spēlfilmu mūžīgo teatrālismu un samākslotību. TV pirmizrādē rekordu (vairāk nekā pusmiljons skatītāju) uzstādīja Jāņa Streiča latviskais retro - filma Rūdolfa mantojums. Arī kinoteātros šo filmu līdz gada beigām ir noskatījušies iespaidīgs skaits - 90 000 - skatītāju. Kā interesants eksperiments un droša robežu paplašināšana Āzijas virzienā ir uzskatāma režisora Māra Martinsona filma Amaija - Latvijas, Lietuvas un Honkongas kopražojums, kurā galvenajā lomā filmējusies Japānas zvaigzne Kaori Momoi.
Arī kinokultūru apkalpojošais «ešelons» - kinoteorētiķi - ir rosījušies uz nebēdu, daudz un apbrīnojami intensīvi. Lekcijas, īpašie seansi un priekšlasījumi par kinovēsturi iezīmējās kā aizrautīga un masu debilizācijas/popkornizācijas tendencei spītējoša parādība.