Par viņas spēju saglabāt jauneklīgumu vedekla teic - arī viņa tāda gribētu būt! Bet jaunākā dēla draudzene, reiz atnākot ciemos uz mājām, paudusi pārsteigumu - kas tā par meiteni te dzīvo! Laimdota smaida: «Ja dēla draugi saka - tev forša mamma, tas labākais kompliments.»
Es mīlu Latviju!
Bieži negadās sastapt dāmu, kura vizītkartē par sevi pārliecināti teic: «Es mīlu Latviju!» Iespējams, Laimdotas Lāces dzīves ceļš būtu aizvirzījies prom no Latvijas, ja viņas attieksmē pret dzīvi nedominētu šī pārliecība. Laimdota studējusi somugru valodu Ļeņingradā. «Man nedeva kopmītnes, vajadzēja īrēt, un caur īrēšanu iepazinos ar savu topošo vīru. 1973. gadā apprecējos, nākamajā gadā piedzima pirmais dēls, un 1975. gadā pabeidzu universitāti. Pārējie brīnījās - tev taču Ļeņingradas pieraksts, iespēja strādāt, kā - tu brauksi prom, atpakaļ uz Latviju?! Lepni atbildēju - es braukšu uz savu dzimteni!» atceras Laimdota. Vīrs nav uzdrošinājies runāt pretī.
Latvijā Laimdota sākusi strādāt Bolderājas koksnes pārstrādes kombinātā. «Toreiz somi tur montēja iekārtas skaidu plašu ražotnei. Mani pieņēma par tulku, bet skaitījos jaunākā inženiere. Sākums bija grūts - jau pirmajā dienā ar vienu somu bija jābrauc pasūtīt kaut kādi uzgriežņi, šaibītes, un es nezināju ne krieviski, ne somiski, kas tie ir. Man parāda - un tā mācījos. Pēc tam jau zināju visus tehnoloģiskos procesus,» stāsta Laimdota. Taču ceļš atkal aizvedis prom no Latvijas. Laimdota devusies līdzi vīram uz Sibīriju, kurš turp braucis peļņā. «Aizbraucu uz vasaru, bet paliku gadu. Taču, kad dēlam bija jāsāk iet skolā, pieteicu ultimātu - mani bērni Sibīrijā neskolosies! Mācīsies Rīgā dzimtajā valodā! Un atgriezos Latvijā.»
Sibīrija bijusi laba izdzīvošanas skola. Dzīvojuši baļķu mājiņā bez siltumizolācijas, bez sienu apdares. «Atveda divas pašizgāzēju kravas ar bluķiem - dabūju skaldni, tad mazāku cirvi un gatavoju ziemai malku. Mājai pati apmetu, balsināju sienas - mani neviens darbs nav apgrūtinājis vai baidījis. Logu rāmjus no ārpuses krāsoju izteikti zaļā krāsā, jo visiem bija tā drausmīgi zilā,» atceras Laimdota. Viņai nav bijis pieņemams, ka aiz mājas ir kartupeļu lauks, turpat dobē tomāti, bet mājas priekšā aug nātres. «Nevis puķītes! Ar puikām aizgājām uz mežu, izrakām mazas ciedru priedītes, iestādījām. Pūpola zariņus iesakņojām. Sibīrija man iemācīja novērtēt savu Latviju, Latvijas cilvēkus.»
Negribu sarūsēt
Skolas gados Laimdota nodarbojusies ar mākslas vingrošanu, bet tā īsti nepaticis. «Man patika dejot, būt kolektīvā, kur visi kopā. Bet mākslas vingrošanā katrs par sevi. Tā cīņa par sevi - būt labākam par citiem, tā man nav būtiska,» atzīst Laimdota. Aizgājusi dejot uz TDA Ritenītis un reiz piedalījusies Latvijas kultūras dienās Somijā. «Kļuvām par PSRS un Somijas draudzības biedrības biedriem. Kad beidzu vidusskolu, no Ļeņingradas atsūtīja uzaicinājumu nacionālajiem kadriem studēt valodas. Piedāvāja eksāmenus likt šeit. Izrādījās, deviņi cilvēki uz vietu - to tikai pēc tam uzzināju. Noliku eksāmenus, dabūju 19 ballu no 20 un tā aizbraucu studēt,» stāsta Laimdota.
Par tulku viņa strādā joprojām. Dejošana nav aktuāla, bet vingrošanai Laimdota arvien laiku atradusi. «Man nepatīk neko nedarīt. Tagad nodarbojos ar pilatēm un kalanētiku, ziemā ar ūdensaerobiku. Negribu iesūnot un sarūsēt! Pēc vecmāmiņu konkursa esmu sākusi apmeklēt arī veselīga dzīvesveida klubu. Tur ir body flex - neglīto un neērto pozu vingrošana,» Laimdota nodemonstrē elpošanas, staipīšanās vingrojumus. Kopš sākusi vingrot, atskārtusi, ka migrēna atkāpusies! «Kādreiz tā mocīja trīs četras dienas, biju pilnīgi ārā no aprites, nepalīdzēja nekas. Bet tagad, ja jūtu, ka atkal sāk piezagties, lietoju dabiskos multivitamīnus, kas satur daudz kalcija, antioksidantus, noteiktus uztura bagātinātājus, brokastīs - olbaltumvielu kokteili, un migrēna neuzdrošinās man tuvoties.» Pareizs uzturs, ūdens - pusotra litra dienā vismaz, bet labāk divi - tā ir Laimdotas pārliecība. «Ja lieto pareizu uzturu, ir fiziski aktīvs, arī cilvēks pats, viņa raksturs mainās. Man ir mainījusies garšas uztvere, dzīves uztvere. Ir apņēmis tāds... pozitīvisms, harmonija ar sevi un miers.»
Jāiet uz mērķi
Kā Laimdotu ietekmējis vecmāmiņu konkurss? «Pieteikties aizgāju ikdienas drēbēs bez gatavošanās. Izpelnījos dažus komplimentus un paliku. Kārta pēc kārtas - diez kurā brīdī mani atsijās? Bet iekļuvu finālā. Citi rudenī teica - bijusi lietaina vasara, man tā pagāja spoža un saulaina. Brīnišķīga!» apgalvo Laimdota. Iepazinusi interesantus cilvēkus, nodarbībās klausījusies lekcijas par pareizu ēšanu - tas arī bijis pirmais stimuls pievērsties šim virzienam. «Cenšos dzīvot un domāt pozitīvi. Savulaik, būdama pēc horoskopa Zivs, mēdzu peldēt pa straumi, bet tagad saprotu - vajag izvirzīt sev mērķi un uz to iet. Jo viss, kam ir jānotiek, notiek.» Tas gan nenozīmējot pēdējiem spēkiem irties pret straumi. «Moto: «Kad tad, ja ne tagad?!» aktuāls arī tagad. Kad pieteicos veselīga dzīvesveida klubā, spriedu - ja varu izmēģināt, kāpēc ne? Nu esmu atradusi sev jaunu, labu vietu, satieku burvīgus domubiedrus.»
Laimdota saka - viņa nejūtas veca. «Protams, ķermenis noveco - krunkas uzrodas, acis vairs nerāda - brilles vajag. Bet galvenais - nenolaisties. Nesēdēt pie televizora, neēst cepumus, neuzkrāt liekos kilogramus. Skaisti novecot nozīmē darbināt smadzenes, strādāt, darīt cilvēkiem labu.»