Pagājušās nedēļas nogalē notikušajam forumam Latvijas zinātne - kā sasniegt izcilību? bija visas iespējas atkārtot rituālu: zinātnes pārstāvji sūdzas par nepietiekamo finansējumu, politiskās varas deleģētie atzīst, ka daudz vēl darāms, bet aicina nenokārt galvu un uzsver zinātnes lielo nozīmi. Ņemot vērā, ka Latvijas valsts budžeta iespējas tuvāko piecu līdz desmit gadu laikā joprojām būs ierobežotas, tā būtu kārtējā situācijas nofiksēšana.
Vērā ņemamas izmaiņas radīja premjeres uzstāšanās, kura izteica samērā konkrētu priekšlikumu - zinātniekiem izstrādāt platformu (acīmredzot pētījumu virzienu), kurai valdība varētu piesaistīt ievērojamu naudas summu (tika minēti 200 miljoni eiro) t. s. Junkera plāna ietvaros. Tā kā Junkera plāns paredz līdzekļu atdošanu, Straujumas piedāvājums nozīmē, ka Latvijas valsts ir gatava zinātnes attīstības vārdā uzņemties ilgtermiņa saistības. Ja ņem vērā, ka līdz šim Latvijas zinātnes finanšu avoti bijuši budžets un Eiropas Savienības struktūrfondi, Straujumas teiktais ir kaut kas principiāli jauns. Labā nozīmē. Protams, paliek iespēja, ka viņa improvizēja, paļaujoties, ka solīto pildīt nevajadzēs.
Tomēr, ja pieņemam, ka Straujuma ir izcilniece izteikšanās veida juceklīgumā, bet nav tendēta apzināti pūst miglu acīs, ziņa vismaz apspriežama. Vienīgā problēma ir tā, ka - no sirds vēlot visu to labāko dabas un eksaktajās zinātnēs strādājošajiem - būtu vēlams saprast, kur šādā finansējuma piesaistes modelī (gadījumā, ja tas realizējas) ir vieta, piemēram, letonikai (plašā nozīmē).
Proti, ja valsts uzņemas ilgtermiņa saistības zinātnes finansiālā stāvokļa uzlabošanai, loģisks ir jautājums, kā šī nauda tiks atdota. Visticamāk, premjere uzskata, ka finansiālais stimuls zinātnei konvertēsies zinātnes sasniegumos, kas ir, smalki izsakoties, monetizējami, vai jebkurā gadījumā būs pienesums Latvijas ekonomikai, piemēram, augsti kvalificēta darbaspēka formā. Ļoti labi - tas teikts bez ironijas. Vienlaicīgi ir skaidrs, ka Latvijas vēstures, folkloristikas utt. zinātne šādu «taustāmu» rezultātu nedos. Vai tas nozīmē, ka šīs zinātnes daļas finansēšana paliktu līdzšinējā modeļa ietvaros? Tas nav pārmetums - vienkārši, ja valdība demonstrē zināmu aktivitāti, domājot par jaunām dabas un eksakto zinātņu finansēšanas formām, būtu vērts neaizmirst arī par letoniku. Piemēram, veidojot tādu normatīvo regulējumu, kas veicinātu mecenātu interesi finansiāli atbalstīt ne tikai izstādes vai koncertus (protams, ļoti apsveicama rīcība!), bet arī pētniecības projektus letonikā. Vai arī (tas gan neizslēdz iepriekš minēto) jābeidz žākstīties un jāpalielina Valsts kultūrkapitāla fonda rocība, atjaunojot tam pienākošos atskaitījumus no konkrētiem nodokļiem.
Manā ieskatā būtu pilnīgi bezjēdzīgi te tērēt laiku letonikas nozīmes pamatošanai (jo īpaši kretīniski ir salīdzināt dabas un humanitāro zinātņu pienesumu). Tā ir skarbā realitāte ne tikai Latvijā - humanitārajām zinātnēm (ja vien to pārstāvji neapseglo kādas modīgas tēmas) cīņa par finansējumu ir īpaši grūta.