Kad pienāk svētku brīvdienas, arī Jāņi, man nav ne mazākās vēlēšanās atrasties burzmā, atzīstas diriģents Māris Sirmais. Viņš uzskata, ka Latvijas simtgade ir jāsvin, ir jāpriecājas, bet vislabākie Jāņi viņam aiz muguras, tāpat kā laiks, kad vēl bijām spiesti visā būt radoši un paši veidot svētkus, nevis tikai patērēt un baudīt.
Nevienas brīvas vietas pat teātra darbiniekiem – tādas ir pirmās ziņas par abu dusmīgo putnu Baloža un Sīļa tandēma, proti, dramaturga Jāņa Baloža un režisora Valtera Sīļa, jaunajai izrādei Mežainis veltīto publikas interesi. Sīlis, kura radošajā biogrāfijā ir tādas populāras izrādes kā Svina garša, Osedžas zeme, Visi mani prezidenti, Leģionāri, Būt nacionālistam, Veiksmes stāsts, tiek dēvēts arī par konsekventāko politiskā teātra kopēju Latvijā. Mežaiņa pamatā ir stāsts par pēdējo mežabrāli, 1995. gadā pēc 50 gadu slēpšanās no pagrīdes iznākušo Jāni Pīnupu. Vispirms izmēģināts Lietuvā Kauņas teātrī, tagad Pīnupa stāsts sākas Nacionālā teātra Jaunajā zālē.
Tas ļautu valstī labāk saimniekot, pamatojot sava jaunā pētījuma nepieciešamību, uzsver Jānis Turlajs. Viņš jau izpētījis, ar ko pamatojama nostalģija pēc ulmaņlaikiem kā zelta laikmeta, un nu ir apņēmības pilns apgāzt sūnām apaugušus mītus par valsts tautsaimniecību mūsdienās.
KNAB varēja arī nebūt – vienu no galvenajiem apsvērumiem kandidēšanai uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja amatu atklāj Jēkabs Straume. Uz 2002. gadā dibinātā biroja darbu sabiedrība lika lielas cerības, kamēr vienā brīdī attapās, ka korupcijas apkarošanas vietā biroja vadošie darbinieki galvenokārt apkaro cits citu. Kad 2016. gada rudenī bez rezultāta beidzās konkurss uz jauna KNAB vadītāja vietu, nebija īpaši tālu no iespējas, ka biroju var arī slēgt…
Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma par to, kāpēc nepaģība tramvaja pieturā, kā simtgades filmas vieno ģimenes un kas notiks ar vislabāko latviešu filmu.
14. aprīļa rīts, kuru dažs labs sliecās salīdzināt gandrīz vai ar 1962. gada Karību krīzes kulminācijas brīdi, tomēr pienāca, dabiskās saules apspīdēts, dodot iespēju analītiķiem vērtēt, kas īsti ir bijusi naktī veiktā ASV, Lielbritānijas un Francijas kopējā operācija – 103 raķešu trieciens pa tiem objektiem, kuri saistīti ar Sīrijas valdības ķīmisko ieroču programmu. Vērtējumi ir bijuši dažādi, sākot ar "nokdauns Krievijai", "Putins atkāpjas", "veca zaporožeca nespēja sacensties ar modernu BMW" un "Asada ķīmisko ieroču laboratoriju precīza iznīcināšana" un beidzot ar to, ka triecienam ir bijusi tikai pīāra vērtība un Krievija pierādījusi, ka rietumvalstis Sīrijā ar to rēķinās. Kurš īsti uzvarēja, kā pēc šiem triecieniem varētu attīstīties situācija Sīrijā un kā tas ietekmē Latviju, SestDiena noskaidroja sarunā ar Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Dr. Māri Andžānu.
Pupu mizas, cik slikta Vējonim angļu valoda, saka diriģents Imants Resnis. Viņš sajuties kā vidējais latvietis un uzrakstījis pašskatu par to, kas Latvijā svarīgs, kas interesants, smieklīgs un nejēdzīgs. Arī par mūziku, patiešām garšīgiem kartupeļiem un politiku.
Nacionālā teātra prīma Dita Lūriņa-Egliena jubilejā uzdāvina sev brīvību, stāsta par samīlēšanos igauņos, uzglūnētājiem uz Liepājas robežas un to, kā viņa aizmirsusi elpot.
Grupas Zāle mūziķi Marta Kreituse un Pēteris Draguns atraduši Raini sevī un stāsta par sievišķo un vīrišķo, kam vienmēr jābūt blakus radīšanas procesā, mūzikas dziedinošo spēku un to, kas viņus tur Latvijā.