Brīvie radikāļi. Saruna ar režisoru Kārli Lesiņu

Režisoru ar žurnālista pieredzi Kārli Lesiņu (31) interesē cilvēka radikalizācijas pakāpes. Vienalga, vai tie būtu Austrumukrainas separātisti, vietējie disidenti vai konvertējušies latvieši, kas īsteno džihādismu. Par pēdējo tēmu tapušas divas Lesiņa filmas. Pirmā ir īsmetrāžas spēlfilma Konvertīti (2016). Tā seko žurnālistei Maijai, kura uzdodas par islāma konvertītu, lai pētītu, kā eiropieši pieslejas teroristiskajam grupējumam Islāma valsts. Otra – nesen kā uz ekrāniem nonākusī dokumentālā filma Apgāztā mēness zīmē (2018), kas tapusi tandēmā ar filmas scenāristu Matīsu Gricmani, sekojot Latvijas islāma kopienai un veidojot islamizācijas motivāciju kaleidoskopu. Iemesli ir dažādi, un radikalizēties var jebkurš, ir pārliecināts Lesiņš. 

Lai piekļūtu savrupajai kopienai un filmas varoņiem – bijušajam Latvijas Islāma kultūras centra (LIKC) priekšsēdētājam Imrānam Oļegam Petrovam, tagadējam centra pienākumu izpildītājam Ahmedam Robertam Klimovičam, kaujiniekam Oskaram Dambītim, ar desmit gadu cietumsodu notiesātajam Islāma valsts kaujiniekam Mārtiņam Grīnbergam un citiem –, nācies atteikties no vērojuma pozīcijas. Ieņemot labā un sliktā policista tēlu, Lesiņš un Gricmanis sazinās ar konvertītiem vietnēs Facebook un YouTube, dodas uz Drošības policiju un Grīnberga tiesas sēdi, pašiem kļūstot par izmeklētājiem protagonistiem un krustojot dokumentālo kino ar pētniecisko žurnālistiku. Filmas tapšanas laikā karadarbības temperatūra Sīrijā uzkarsusi un pieci latviešu vīrieši devušies karot uz Tuvajiem Austrumiem. "Drīz tu sāc saprast, ka tev visu nerāda un tie jautājumi, kuri ir sensitīvāki, pieprasa citu agresijas pakāpi," par LIKC inertumu un alternatīvas "patiesības" piedāvāšanu par bijušajiem kopienas brāļiem stāsta Lesiņš. 

"Ne velti es veidoju filmas par radikāļiem – laikam tas ir veids, kā es varu no malas piedzīvot to, ko es gribētu, tāpēc mēģinu saprast, kā tas varētu būt," urdoņu doties uz karstajām konfliktu zonām komentē pats režisors. Tieši šīs dziņas dēļ Lesiņā var saskatīt līdzību ar dokumentālistu Juri Podnieku, zīmīgi arī, ka Apgāztā mēness zīmē tapusi tieši Podnieka studijā. Lesiņš ir arī SestDienā jau vairākkārt pieminētās Dāvja Sīmaņa dokumentālās esejas Mūris (2018) otrais režisors, kurš veicis filmējumus Donbasā un idejiski turpinājis Revolūcijas eksportā (2017) aizsākto tēmu par kaujiniekiem no Latvijas, kas Ukrainā karo separātistu pusē.

Salīdzinošā labklājībā dzīvojošo vēlme doties uz karstajiem punktiem, pēc Lesiņa domām, nav tikai adrenalīns, bet gan iespēja intensificēt mirkli un uz brīdi atteikties no pagātnes un nākotnes, kas mūsdienās ar nereti valdošo apātiju apkārt nav mazsvarīgi. Taču, viņaprāt, šī ir tikai viena no motivācijām, kas skubina ne tikai latviešus, bet arī citu Rietumeiropas valstu iedzīvotājus doties svešos karos. 

Tu esi sev definējis, kāpēc tev ir interese pētīt konvertītus – Rietumu musulmaņus?

Ar to definēšanu ir sarežģīti. Ilgu laiku esmu domājis, kāpēc mani interesē radikālais islāms. Daudziem esmu to jau stāstījis, bet banālā atbilde slēpjas 11. septembrī. Tā ir trauma un neizpratne par to, kas tajā brīdī notika. Zinu, mani visvairāk interesē tie cilvēki, kuri nolaupīja lidmašīnas un labprātīgi ietriecās ēkā. Principā viņi izdarīja apzinātu izvēli beigt savu dzīvi kādu ideālu vārdā. Vienalga – abstraktu vai mazāk abstraktu. Man likās nesaprotami: kāpēc kāds būtu gatavs atdot savu dzīvību? Tajā pašā laikā mani interesēja, kad tiek pārkāpta šī robeža un kā tiek izdarīta izvēle.

Kurā mirklī, tavuprāt, islāmticīgais kļūst par ekstrēmistu? Kad var sākt runāt par radikalizēšanos?

Domāju, ka tas nav saistīts tikai ar islāmu. Esmu pētījis separātistus, kuri devušies uz Donbasu. Vienā gadījumā tie ir reliģiski motīvi, bet citā – politiski. Svarīgs ir iemesls, kāpēc cilvēks to nolemj darīt. Kad rakstīju savu maģistra darbu par radikalizēšanos islāmā, bija divi elementi – makroelementi un mikroelementi –, kurus izdalīja. Makroelementi bija skaidri – politiskā neapmierinātība, reliģiskais fundamentālisms, kad parādās kāds imams vai kristiešu fanātiķis, sociālā nevienlīdzība un integrēšanās problēmas. Turpretī mikroelementos, ko izceļ arī pētnieki, pastāv liela nenoteiktība. Tie ir atkarīgi no paša indivīda. Lielos aspektus tu vari izpētīt un izsekot, bet individuālos iemeslus tu nevari tik viegli kontrolēt. To pašu var sacīt par islamizāciju Eiropā, īpaši jauniešu vidū, kuri nāk no kristīgām ģimenēm vai nereliģiozas vides.