Grupas Zāle mūziķi Marta Kreituse un Pēteris Draguns atraduši Raini sevī un stāsta par sievišķo un vīrišķo, kam vienmēr jābūt blakus radīšanas procesā, mūzikas dziedinošo spēku un to, kas viņus tur Latvijā.
Par Jaunā Rīgas teātra jauno izrādi Dieviņš pillā dzirdētas trīs versijas. Viena – ka režisors Alvis Hermanis to taisījis, lai parādītu, ka Guna Zariņa uz skatuves spēj visu (izrādē viņa spēlē dzejnieku Aivaru Neibartu jeb Ņurbuli (1939–2001)). Otra versija – Ņurbulis Gunai ticis tāpēc, ka abiem ir līdzīgi deguni. Trešā – ka izrādes varonis ir nevis Ņurbulis, bet Ņurbuļa un mūziķa, Dzelteno pastnieku līdera un arī izrādes mūzikas autora Ingus Baušķenieka krustojums. Uz tādām domām vedina vismaz scenogrāfija, proti, dažādiem lenšu magnetofoniem pilnais kakts, kas skatītājam atgādina Ingus analogo ierakstu studiju.
Atzīstot, ka viņu satrauc tas, kas nav līdzsvarā, un filozofējot par mītiem, kas ir visapkārt, Jānis Ozoliņš ar domubiedriem grupā Sigma izdod jaunu albumu, kas balstīts latviešu autoru dzejā.
Lai gan pēdējos gadus mācītājs Juris Rubenis nekalpoja Rīgas Lutera draudzē Torņakalnā un pat tie, kas nebija bijuši viņa 2009. gadā dibinātajā "klusuma vietā" Elijas namā, zināja, ka Rubenis meklējams Lūžņā, Kurzemes mežos, tomēr ziņa par atmodas laika varbūt pašas lielākās garīgās autoritātes aiziešanu no mācītāja amata pēc 36 gadu kalpošanas vismaz sociālajos tīklos tika uztverta ja ne nu gluži tik traģiski kā ugunsgrēks Pētertornī, tad vismaz asus viedokļus raisīja gan.
Man patīk baidīties, un cilvēkiem vispār patīk domāt par pasaules galu, saka kādreizējā loģistikas speciāliste Jana Vagnere (44). Krīzes laikā viņa sāka rakstīt antiutopiju, ko pa nodaļām publicēja internetā, un nu viņai Krievijā iznākušas jau vairākas grāmatas. No tām pirmā – Vongezers – tulkota arī latviski.
Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš piedzīvo troļļu un elfu karu jaunajā mobilajā lietotnē Valodas draugs un atklāj, ka par valodas likuma pārkāpumiem ziņo arī krievi, bet ar inspektoriem niknāk strīdas latvieši.
Šim aparātam ir tikpat gadu, cik man, – sešdesmit pieci – filmu līmēšanas pusautomātu Mazās ģildes pagrabā, Kinoamatieru studijas telpās, rāda dokumentālo filmu režisors Romualds Pipars. Kopš 1971. gada, kad Pipars te pirmoreiz ieradās, viņam šajās telpās pagāja jaunība. Sekoja režisora darbs Rīgas kinostudijas hronikas sektorā, bet, kad Rīgas kinostudija pajuka un kino ražošana mainījās, proti, beidza pastāvēt kinofilma, Pipars atgriezās Kinoamatieru studijā, kurā redzamos filmu gatavošanas aparātus – multkameru PS 1 (pokadrovaja sjomočnaja kamera) un citus – viņš tagad sauc par "faktiski muzeju".
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē no 8. decembra būs apskatāma izstāde YOU’VE GOT 1243 UNREAD MESSAGES. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze, "poētisks atsegums analogā laikmeta kultūrslānī", kad sevis paša un citu meklējumi notika analogā, nevis digitālā vidē, stāsti par personīgo atmiņu kultūru, savstarpēju tīklošanos un eksperimentālu jaunradi pagājušā gadsimta 60.–70. gados, kad arvien lielāka sabiedrības daļa sāka arī ikdienā izmantot mehāniskās reprodukcijas un datu aprites ierīces: telefonus, rakstāmmašīnas, kompaktās fotokameras, teikts izstādes aprakstā.
Pēc ilgāka laika atkal kopā izdodot jaunu albumu, Instrumentu mūziķi Jānis Šipkēvics un Reinis Sējāns stāsta gan par mākslas un mūzikas pasaules sastapšanos, gan savu sapņu cilvēku un to, cik smalks ir radīšanas process
Jo ilgāk stāvi pie sprosta, jo lielāka dzīvniekam interese par tevi, – vienu no zoodārza komunikācijas likumiem atklāj Ingmārs Līdaka. Sācis strādāt Rīgas zoodārzā atmodas laikā, viņš drīz vien kļuva par izcilu zoodārza komunikatoru ar sabiedrību, vadīdams un veidodams sižetus televīzijas raidījumiem Mana ģimene un citi zvēri, Vides fakti un Zoooāze.
