Pirms došanās uz interviju ar grupas Zāle dibinātājiem Martu Kreitusi un Pēteri Dragunu noskatos mūziķu pašu Facebook profilā sagatavotos Jaunā gada sveicienus. Lai cik ļoti grupas dalībnieki tajos censtos izturēties nopietni un savākti, sakot laba vēlējumus nākamajam gadam, ik pa laikam kādu pārņem smieklu lēkme, un beigās arī skatītājs – es – ekrāna otrā pusē sēž un smejas. Vēlāk, satiekot Martu un Pēteri klātienē, smiekli kļūst arī par mūsu sarunas sastāvdaļu.
Pēteris un Marta viens otru pazīst kopš deviņdesmitajiem, bet grupu nodibinājuši vien 2013. gadā. Tieši gadu pirms tam Pēteris izdeva savu otro dzejoļu krājumu Tumšā stunda, no kura dzejolis ar tādu pašu nosaukumu izmantots arī grupas Instrumenti albumā Procrastination. Dzejoļu krājums tika nominēts arī Literatūras gada balvai, un līdzīgi, kā tas ir ar Zāles mūziku, tam piemīt kas īpaši ievelkošs – ne tikai teksta, bet arī vizuālā noformējuma dēļ, kas piesaista ar oriģinalitāti un pantu izkārtojumu uz visām debess pusēm. Arī dzejoļos ievītais ritualizētais ritmiskums kā mazas lūgšanas lasītāju lēnām un cieši paņem savā varā, lai pēcāk tas būtu dzejas valdzināts, gūstīts un dziedināts. Dziesmās gan Pēteris izmanto ne tikai savus tekstus, bet arī Raiņa dzeju. Viņam ļoti interesējot Rainis – kā cilvēks.
Bet runājot par grupas rašanos, abi mūziķi atklāj, ka, visticamāk, bez psiholoģiskās metodes "spoguļošana", kuras viens no radītājiem kopā ar Andi Gesti un Aiju Brūveri ir arī Pēteris, grupa vispār nebūtu iespējama. Pēteris stāsta, ka metode tapusi pirms gandrīz desmit gadiem, lai palīdzētu cilvēkiem tikt galā ar savām iekšējām sajūtām un problēmām pēc iespējas īsā laikaposmā ar maksimālu rezultātu. "Mēs nespoguļojāmies kopā, bet tas pavēra man skatījumu, ka vispār kaut kas tāds kā grupa ir iespējams. Man nebija tādas ticības pirms tam, vispār nebija ticības," atklāj Marta. Un Pēteris piebilst: "Tā labā lieta pavisam noteikti ir tāda lielāka skaidrība par to, kas ar mani ir noticis, lielāka sevis un pasaules pieņemšana, kad noslauka putekļus no atmiņām un izšķiro savus skapīšus un pūralādes, izņem skeletus vai ierāda tiem kaut kādu normālu vietu. Cilvēks var saprast, ko viņš grib. Pretējā gadījumā mēs ļoti labi zinām, ko vajag skolai, ko vajag mammai, ko vajag tantei, bet sevi tā kā nejūtam."
Galvenais grupas radīšanā esot bijis darīt un izdabūt ārā to, kas tāpat iekšā sēž un smacē. Tagad grupa Zāle ir izaugusi līdz astoņu cilvēku pamatsastāvam, tajā vēl spēlē arī Kasandra Kaņepe, Dace Zariņa, Aivars Smirnovs, Kira Maija Kirsanova, Harijs Vagrants un Santa Valere. Izdoti arī divi albumi Viņa (2015) un Viņš (2016), abi nominēti mūzikas ierakstu gada balvai Zelta mikrofons, bet albums Viņa arī ieguvis apbalvojumu kategorijā Labākais tautas un pasaules mūzikas albums.
Fragments no intervijas:
Vai dziesmu varētu salīdzināt ar cilvēku – iepazīsti, un tad viņš tev apnīk?
P. D. Es drīzāk to salīdzinātu ar ne gluži spoku, bet veidojumu, kas laiku pa laikam jāapaudzē ar matēriju. Tā var mainīties un tad pazust – vienkārši tās nav, un paldies.
Vai jums ir kāda formula tam, kā noturēt siltumu sevī? Savā ziņā arī no jūsu mūzikas strāvo gaišums un miers.
P. D. Tu to vari komentēt, Marta? (Smejas.) Man liekas, ka miers un gaišums nāk tad, kad cilvēks pieņem visu savu emociju spektru, visu savu sajūtu spektru un nemēģina kaut ko atbīdīt malā, lai būtu miers un lai būtu gaiši. Pretējā gadījumā tas nav pa īstam.
M. K. Ja klausās mūsu mūziku vienkārši fonā, tā ir samērā gaiša un mierīga. No otras puses – ne tekstos, ne domā, kas ir daudzās dziesmās, nav nekā ļoti pozitīva un mierīga. Tās ļoti lielā mērā ir par meklējumiem…
P. D. Plosīšanos.
M. K. Iekšējām drāmām. Neizejot tam cauri, tiešām ne līdz kādam mieram nevar tikt.
Dziesmas nevar tapt tā dēļ, ka tu kaut ko noroc. Tās tieši top tāpēc, ka tu ieej tajā, kas tevī ir, un nebaidies par to runāt vai dziedāt.
Tomēr par drāmām dziedāt bez lielas trakošanas.
M. K. Tas jau ir mākslas darbs, tur tu vairs netrako. Tas jau ir konstatēts, izdzīvots. Ne tā izdzīvots, ka jau beidzies, bet tā, ka esi apzinājies un sajutis. Jo stāvēt uz skatuves, raudāt un dusmīgi kliegt, tas droši vien... ir arī tādi mākslas veidi, bet...
P. D. Man šķiet, to drāmu tomēr ir jāļauj klausītājiem piedzīvot pašiem.
M. K. Tas ir līdzīgi kā aktierim, viņš var tēlot kaut ko, lai skatītājs sajustu, identificētos, dzīvotu līdzi, bet nevar pats pilnībā tobrīd būt vairs iekšā savā drāmā. Tu kaut ko tajā brīdī dod, nevis vienkārši vāries savā personīgajā kosmosā. Tas izvelk ārā kaut ko, kas tevī ir, kas tajā brīdī tieši atskan, ko tu pēkšņi saproti un sajūti. Tāpēc arī ir tā, ka cilvēki katrā dziesmā sadzird kaut ko savu.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 29. marta - 5. aprīļa numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!