Nupat – 7. decembrī – mākslas centrā Zuzeum grupa Instrumenti iepazīstināja ar savu jauno albumu Atkala. Jānis Šipkēvics, Reinis Sējāns un Gatis Zaķis atkal kopā satikušies mūzikā, lai radītu skaņdarbus, kas vienlīdz spēcīgi mijiedarbojas ar dzeju un vizuālo mākslu. Instrumentu mūzikas pamatā ir svaiga un jūtīga uztvere. Kā saka Jānis Šipkēvics: "Ja tevi tas iesvārsta uz kaut ko jaunu un svaigu, ir vienalga, kas tevi iedvesmo. Vai tā ir Mona Liza, vai tas ir nosists odiņš ar asins pleķīti uz tavas rokas."
Kā jums ir par daudz?
Šajās dienās mēs esam bijuši tik lielā skrējienā, ka…
Manuprāt, ir ļoti svarīgi pēdējās dienās pirms notikuma, kam gatavojies ļoti ilgi, apsēsties un atcerēties, par ko tad tas viss galu galā bija.
J. Š. Paskatīties lielo bildi. Tas ir interesanti, kad pienāk moments, kurā albums ir gatavs, un mēs to nododam saviem klausītājiem. Būtībā mēs to pabeidzām jau kādu laiku atpakaļ, vasarā. Šis ir brīdis, kurā mēs paši varam paklausīties, kā mums iet un kā tas izklausās – gan tematiski, gan muzikāli.
R. S. Kā ir toreiz gājis… Tagad mēs skaidri redzam arī nākamos soļus. Tāpēc šis ir tikai tāds pieturas punkts. Bet kā ir par daudz? Baigi daudz, ko darīt. Bet tas jau ir superīgi. Jo tad, kad tas beidzas, tad ir atkal ļoti par maz.
Jums vispār ir tāds brīdis, kad beidzas, ko darīt?
J. Š. Ir tādi brīži.
R. S. Ir jāmēģina ieplānot tādus brīžus, bet ļoti sen nav sanācis, jo ir radošais vājprāts. Kad mēs tagad mēģinām, mentālais stāvoklis balansē starp pilnīgu pārgurumu un to, cik liels ir tas, kas vēl jādara, priekšā. Šī starpfāze ir ļoti īpaša. Galva kļūst par tādu kā tuneli, kas visu laiku aktīvi rauj cauri idejas.
J. Š. Kaut kā gribot negribot tu esi spiests pievērst uzmanību tikai svarīgākajam. Jo nav laika pārāk iedziļināties mazās detaļās, ar kurām tu, iespējams, būtu aizķibinājies, ja nebūtu, ko darīt. Iekšējais filtrs izvērtē, kas ir nozīmīgi un kas margināli. Es nerunāju par paviršību, bet tieši par to, ka tu kļūsti jēdzīgi produktīvs. Šobrīd gan man, gan Reinim ir ārkārtīgi intensīvs periods. Es zinu, ka man tāds nav visu laiku. Ir tādi brīži, kuros esmu gatavs arī pats kaut ko jaunu uzņemt, bet patlaban es pat tā īsti nevaru aiziet uz kādu filmu vai pasākumu, jo manī nav vietas nekam jaunam. Pašlaik ir brīdis, kad ir jāpārstrādā idejas un muzikālais materiāls, ko mēs esam turējuši sevī. Vasarā idejas tika riktīgi kultas un sakultas tādā biezā masā.
R. S. Ķīselī.
J. Š. No šī radošā ķīseļa vajadzētu tikt vaļā. 10 rozīņu no ķīseļa mēs 8. decembrī atdosim apskatei.
Noslēgšanās un norobežošanās no ārējās vides ietekmes tik ārkārtīgi radošos brīžos ir veselīga.
J. Š. Par sevi es varu teikt, ka man kustība nav visu laiku mijiedarbībā, vienmēr tikai uzņemot un reflektējot. Tas ir periodisks process, kurā ieelpoju un izelpoju. Pašreiz prāts ir tik jocīgi pārkarsis, ka tas atmodina jaunu un nesasprindzinošu radošumu, un viss, kas rodas, ir dabisks. Alvis Hermanis savā dienasgrāmatā apraksta vienu dienu, kurā viņš pats esot juties fiziski ļoti slikti, bet mēģinājums ir bijis viens no vislabākajiem, kāds jebkad viņam bijis. Secinājums, kuram es varu pilnībā piekrist, – laba vai slikta pašsajūta nenozīmē, ka tāds būs arī mēģinājuma vai radīšanas process. Jebkurš apziņas stāvoklis ir ļoti noderīgs.
R. S. Tas nav aicinājums, protams, uz ciešanām, taču pastāv arī tāds uzskats, ka mākslinieks, kuram viss ir pārāk lielā kārtībā, ir nederīgs un atražo.
Pārāk liels komforts. Ko jūs darāt, kad jums visa ir par daudz?
R. S. Ir labi ieplānot atvaļinājumu kā visparastākajiem darbaļaudīm.
Varbūt visiem, Jāni, vienkārši vajadzētu piedalīties tādā performancē, kādā tu piedalījies kopā ar Marinu Abramoviču? Atstājam tālruņus, kameras, pulksteņus, somas un problēmas un vienkārši patrenējamies kopā meditēt?
J. Š. Viņas pieeja ir ļoti vērtīga ne tikai mākslinieciski, bet arī katrai cilvēciskai būtnei, lai palīdzētu saprast iekšējās robežas – gan fiziskās, gan garīgās. Šī pieredze mākslas darbā man palīdzēja nopietnāk saprast un arī lietot meditāciju. Tas ir mans mazais atvaļinājums. Labā ziņa ir tāda, ka tas var notikt arī vairākas reizes dienā. Miera stāvoklis, kurā esi pats ar sevi, var būt ļoti atpūtinošs. Juris Rubenis raksta, ka jebkuram cilvēkam ļoti būtiski ir katru dienu pavadīt kaut nelielu, bet kvalitatīvu laiku ar sevi klusumā. Tas varbūt izklausās pārāk vienkārši, lai to uztvertu nopietni, bet klusums ir mana terapija.
Reini, kas tev ir šāda izraušanās?
R. S. Man ir tā laime dzīvot ārpus pilsētas, un gribu, lai tā tas paliek visu mūžu. Būt ārpus milzīgā pilsētas skrējiena. Liela mana dzīves sastāvdaļa ir darbošanās ap māju un savu pagalmu. Tas ne vienmēr ir klusums, bet tā ir būšana dabā, savas vides iekopšana un sakārtošana, kas ļoti iet roku rokā ar to, kā tu pats sakārtojies. Fiziski tas citreiz ir daudz nogurdinošāk nekā jebkas cits, kas notiek ikdienā, bet garīgajā līmenī iziet ārā viss liekais.
Tajā momentā baļķa aizdabūšana uz otru pagalma galu ir pati svarīgākā problēma.
Ļoti latviski.
R. S. Vērojot cilvēkus, esmu sapratis, ka visi agrāk vai vēlāk pie tā nonāk. Jautājums, cik katrs stipri turas pie sava sapņa un tiešām realizē savu aicinājumu. Man liekas, ka lielai daļai latviešu cilvēku ļoti prasās iziet ārā no tipiskā pilsētas ritma.
J. Š. Ne es, ne Reinis vairs nevaram iztēloties, kā tas ir – būt visu laiku iekšā tempā, kurā tu ej gan gulēt, gan mosties un turpini tā visu laiku. Laukos ir visādas klapatas, ar kurām tu nesastopies labiekārtotā dzīvoklī, kurā kāds ir par visu parūpējies. Savā sētā būdams, tu esi spiests zināt jebko – no kurienes nāk siltums, kāpēc nav elektrības, kāpēc ūdens smird pēc olām. Man šķiet, ka šīs lietas ir ne mazāk svarīgas par katru radošu, ekonomisku, sociālu vai politisku procesu, kas notiek pilsētā. Profesionālā darbība ir būtiska, taču tā ir tikai dzīves sastāvdaļa, bet dzīves jēga ir arī tajā, ko Reinis teica par bluķa aizvelšanu vai apkures katla tīrīšanu, vai zāles pļaušanu, rakšanu, aršanu un ravēšanu.
R. S. Jo tā pēc būtības ir savas apkārtējās vides sakopšana, kas reizē ir sevis sakārtošana. Izprotot šos procesus un dzīvojot saskaņā ar pasaules kārtību, visam kopumam arī vajadzētu tikt savestam kārtībā.
Visu sarunu ar mūziķiem lasiet 8.decembra žurnālā SestDiena!