Kāpēc viņi neizvēlējās kādu citu grieķu alfabēta burtu nosaukumam? – jautā draugi, kuri par grupas Sigma eksistenci uzzinājuši tikai tagad. Tās dalībnieki – pianists Jānis Ozoliņš, basists Kaspars Lastovskis un bundzinieks Uģis Eihvalds – summas zīmē gan muzicē jau vairāk nekā desmit gadu. Šobrīd Sigma gatavojas sava otrā albuma Mitoloģijas atklāšanas koncertiem (tie paredzēti 8. un 9. martā LKA Nacionālās filmu skolas paviljonā Rīgā).
Pirms intervijas atmiņā ataust festivāls Rozā peldbaseins Nākotnes kultūras namā, kur starp mūziķiem varēja sastapt visus Sigmas dalībniekus, toreiz gan citu grupu sastāvos. Arī pats Ozoliņš bija uz
skatuves, lai gan pie klavierēm nesēdēja. Jau krietni vēlāk, 2012. gadā, Rakstniecības un mūzikas muzejā notika dzejas un mūzikas kompozīcija Mūsu dienu skaņu celiņš, kurā četri spoži savas paaudzes dzejnieki – Anna Auziņa, Inga Gaile, Kārlis Vērdiņš un Arvis Viguls – savienībā ar Sigmu klausītājus aizveda audiālā piedzīvojumā. Toreiz, šķiet, pat gaiss mazliet dzirksteļoja, un ne tikai tādēļ, ka tā zālē tikpat kā nebija. Vairāk tāpēc, ka tur aizdegās dzirkstele tam, kādai Sigmai turpināt būt, lai sasaisti ar dzeju un dzejniekiem attīstītu jau citā un lielākā formā.
Vēl 2017. gadā Jānis pārsteidza daļu akadēmiskās mūzikas cienītāju, nospēlējot komponista Filipa Glāsa astoņdesmitajai dzimšanas dienai veltītu klaviermūzikas koncertu. Interese par klavierēm Jānim radusies jau bērnībā, kad viņš salauzis vairākas mazās bērnu klavierītes, atdarinot tautas deju koncertmeistari. Vecāki gan nav gribējuši, ka bērns nodarbojas ar mākslu, taču uz mūzikas skolu Jāni aizveduši. Pēc rokas traumas klavieres uz kādu laiku atstātas novārtā, taču ar laiku Jānis sapratis, ka bez tām nevar iztikt, un spēlēt atsācis. Paralēli mūzikai viņš studē arī literatūrzinātni un ir lektors Latvijas Kultūras akadēmijā. Patlaban notiek intensīvs darbs pie albuma atklāšanas koncertiem, bet jāpaspēj veltīt laiku arī zinātniskajai dzīvei, tāpēc viena no lielākajām vēlmēm viņam šobrīd esot vienkārši izgulēties.
Fragmenti no intervijas:
Izmisumā rodas māksla?
Izmisums nav nosacījums, lai radītu mākslu. Domāju, ka tieša emociju ielikšana mākslā ne vienmēr sevi attaisno. Ja es tagad jūtos slikti un uzrakstu dziesmu, ka es jūtos slikti, tā vienkārši nedarbosies. Ja es izjūtu pilnīgu laimi, esmu savā dzīvē apmierināts, bet man ir draudu sajūta, ka tūlīt tas viss sabruks, tad, lūk, šis aspekts, kas mani dara nemierīgu tajā it kā laimīgajā posmā, pārtop, piemēram, melanholiskā vai izmisuma pilnā skaņdarbā. Tas nenozīmē, ka mākslinieki neskatās apkārt, ka viņus neietekmē apkārt esošais, emocionālais stāvoklis. Taču ir lietas, kuras tu dari procesā, kur process pasaka priekšā.
Esi radīšanas procesā novērojis arī kaut kādas likumsakarības? Kas vienmēr tajā būs?
Esmu dzirdējis arī citu nozaru māksliniekus sakām, ka ir jābūt labā fiziskā formā, lai kaut ko radītu. Tā ir. Šajā gadījumā domāju – mentāli labā formā, jo ir jāspēj koncentrēties uz īsto impulsu. Lai tu spētu to realizēt, fiksēt skaņu kopumu kā dziesmu.
Tas ir ļoti interesanti, strādājot grupā, kur ir gan individuālā, gan kolektīvā pieredze. No individuālā, intīmā, privātā tas lēnām izaug plašāk un tad jau skar, protams, klausītājus un viņu emocijas.
Jūs grupā esat ļoti dažādi. Arī muzikālās intereses jums ir katram savas. Kaspars vairāk rokmūziku klausās, Uģis – džezu, bet tevi saista akadēmiskā mūzika.
Kasparam un Uģim interesē citas mūzikas jomas, un viņi tajās arī veiksmīgi darbojas, bet tad, kad esam kopā, mums ir tā kopējā domāšanas sistēma, kas laika gaitā ir noslīpējusies. Kopējā radīšanas procesā ir jābūt spējīgam pieņemt izmaiņas, pieņemt, ka idejas ir ļoti dažādas. Varbūt sākumā to nav viegli akceptēt.
Strīdaties?
Šajā albumā daudz produktīvi strīdējāmies. Bija dažkārt arī emocionālas reakcijas, bet tad sapratām – tas ir tikai tamdēļ, ka ir ārkārtīgi liela atbildības sajūta, vēl nebijusi līdz šim. Atceros, ka mums ar Kasparu bija ļoti absurds strīds, vai piedziedājumā var būt septiņu astotdaļu taktsmērs, ka klausītājiem tas varētu šķist pārāk grūti uztverams. Meklējām kompromisu, lai ir gan četras ceturtdaļas, gan septiņas astotdaļas.
Sazaroto taku dārzā bija garas instrumentālas izskaņas, šajā albumā dziesmas ir ļoti kompaktas un īsas. To noteica dzeja, jo dzejoļi ir kompakti. Diskusijas nekur nepazūd, nemaz nerunājot par skaņām, elementiem, formu – jebko. Tas viss procesā notiek, un klausītājs to dzirdēs. Tas brīdis, kad varēs teikt, – es klausos šo dziesmu atkal un atkal, un vienmēr tur parādās kaut kas jauns, ko nebiju dzirdējis iepriekš, – ir tas, uz ko mēs ejam.
Pēc kādiem kritērijiem dzejoļus dziesmām izvēlējies?
Viens no tiem ir izdzīvot to, ko es neizdzīvotu pats. Emocijas, ko es nebūtu spējīgs radīt. Piemēram, izjust skatpunktu, kādu izmanto Anna Auziņa vai Inga Gaile. Mani droši vien ir ietekmējušas mākslinieces, kas ir uzsvērušas, ka ir ļoti būtiski iemiesoties tēlos vai izdzīvot citas emocijas. Es domāju tādus mūziķus kā Keita Buša, Bjorka, kura uz visiem ar to, ko dara, ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu.
Eju daudz uz laikmetīgās mākslas izstādēm ne tikai tāpēc, ka mani interesē tas, kas notiek mākslā, bet arī tāpēc, ka meklēju lietas un sajūtas, skatos, kas man būtu vajadzīgs, ko es gribētu piedāvāt Sigmai.