Rīt un parīt paredzētās Eiropas
Savienības (ES) valstu vadītāju
jeb Eiropadomes sanāksmes
viens no galvenajiem jautājumiem nešaubīgi būs par ES
kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, Moldovai, Gruzijai un pirmkārt, protams, Kijivai.
Jūnija nogalē risināsies divas ļoti
nozīmīgas valstu vadītāju sanāksmes. Pirmā no tām ir attīstības
valstu organizācijas BRICS līderu
tikšanās, kas paredzēta 24. jūnijā,
gan virtuālajā vidē, jo Ķīna, kas
šobrīd ir BRICS prezidējošā valsts, cīnās ar
Covid-19 uzliesmojumu, bet otrā – septiņu
grupas (G7) jeb vadošo rietumvalstu līderu
tikšanās, kas no 26.
Lai arī aizvadītajā svētdienā notikušo Francijas Nacionālās sapulces (parlamenta) vēlēšanu pirmajā kārtā Žana Lika Melanšona vadītā kreiso (vai precīzāk – zaļi kreiso) partiju koalīcija NUPES pavisam nedaudz apsteidza valsts prezidenta Emanuela Makrona atbalstītāju centrisko aliansi Ensemble (Kopā), uzvara vēlēšanu otrajā kārtā, kura notiks 19. jūnijā, tiek prognozēta prezidenta blokam. Galvenais jautājums savukārt ir, vai Ensemble izdosies iegūt parlamentārajam vairākumam nepieciešamos 289 deputātu mandātus.
No pasaules plašsaziņas līdzekļu uzmanības loka nepazūd Dienvidāzijas valsts
Pakistāna, kur jau ilgāk nekā divus mēnešus notiek masu demonstrācijas no
amata atstādinātā premjerministra Imrāna Hāna atbalstam. Ne tikai šā iemesla
dēļ iekšpolitiskā spriedze pēc iedzīvotāju skaita piektajā lielākajā pasaules valstī
un vienlaikus kodolvalstī ir sasniegusi mērogus, kuru dēļ atsevišķi eksperti pauž
bažas pat par iespējamu pilsoņu kara izcelšanos.
Jūnija sākumā laikrakstā The Washington Post (WP) bija publicēts
izdevuma apskatnieka Deivida
Ignatija raksts ar nosaukumu Baidens
gatavojas ilgam, ierobežotam karam
Ukrainā (Biden Hunkers Down for a
Long, Limited War in Ukraine), kura ietvaros
tostarp tika pieminēta analoģija ar Korejas
pussalu un 1950.–1953. gada Korejas kara
rezultātu
Turcijā šodien vizītē ieradīsies Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, kura sarunu ar šīs valsts ārlietu ministru Mevlutu Čavušoglu galvenā tēma būs tā sauktais labības koridors no Ukrainas uz Eiropu. Cita pieteiktā sarunu tēma ir Ankaras kārtējā militārā operācija Sīrijā, tomēr galvenais, protams, būs labības jautājums.
Lai arī rietumvalstu nostāja ir, ka tās visos pieejamajos veidos
atbalsta Ukrainas cīņu pret Krievijas agresiju un ir gatavas sniegt
atbalstu Kijivai līdz tās galīgai uzvarai, publiskajā telpā aizvien biežāk
izskan arī viedoklis, ka Rietumiem un Krievijai tomēr nāksies meklēt
kompromisus. Uz kādiem apsvērumiem balstās šī viedokļa paudēji, un
cik liela nozīme tiem ir atsevišķu valstu politikas veidošanā?
Viena no ģeopolitiskajām iniciatīvām, kuras ideja izskanējusi Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ, ir Lielbritānijas rosinātā sava veida Eiropas sadraudzības izveide. Ar pēdējo tiek saprasta militārpolitiska alianse, līdzīga Britu sadraudzībai, kurā apvienotos Lielbritānija, Ukraina, Turcija, Centrālā un Austrumeiropa un Baltijas valstis.
Lielā mērā sensacionāli noslēgusies Dienvidamerikas valsts Kolumbijas prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, kurā visvairāk balsu (40,9%) saņēma kreiso spēku kandidāts, bijušais valsts galvaspilsētas Bogotas mērs un partizānu kaujinieks (ar savām skaļajām vardarbīgajām akcijām slavenā grupējuma M-19 aktīvs dalībnieks) Gustavo Petro.
Pārtikas cenu dramatiskais kāpums vairāku iemeslu, tajā skaitā Krievijas sāktā kara, dēļ ne tikai draud ar iekšpolitisko nestabilitāti daudzām pasaules nabadzīgajām valstīm, bet pastāv arī bažas, ka pasaulē var jūtami palielināties bēgļu skaits. Kādi ir šīs krīzes cēloņi, un vai ir iespējama visiem pieņemama izeja no tās?
Pirms dažām dienās noslēdzās ASV prezidenta Džo Baidena pirmā vizīte Āzijas valstīs (Dienvidkorejā un Japānā), kuras mērķus, piemēram, televīzijas kanāls CNN raksturoja ar vārdiem "pēc vairākus mēnešus ilgas koncentrēšanās uz Ukrainu Baidens atkal pievērš savu uzmanību Āzijai". Jeb, ja precīzāk, tad Ķīnai.
Gada 23. un 24. jūnijā paredzētajā Eiropas Savienības (ES)
valstu līderu samita viens no
centrālajiem jautājumiem būs
par ES kandidātvalsts statusa
piešķiršanu Ukrainai.
Austrumeiropas valstu attieksme pret pieminekļiem II pasaules kara laika posma
padomju karavīriem līdz šim lielā mērā bijusi atkarīga no tā, ko šie pieminekļi simbolizē
sabiedrības acīs, kā arī no dažādām vēsturiskajām niansēm. Kāda ir attieksme pret
redzamākajiem šāda veida monumentiem dažādās mūsu reģiona valstīs?
Sākotnējās speciālistu un analītiķu prognozes par Krievijas sāktā kara ilgumu Ukrainā ne tikai nav piepildījušās, bet pat izrādījušās pavisam greizas. Kā situācija tiek vērtēta tagad?
Pagājušajā nedēļā Balkānu valsts
Kosova iesniedza iestāšanās
pieteikumu Eiropas Padomē (EP),
tāpat vairākas Kosovas augstākās
amatpersonas ir izteikušās, ka ir
gatavas aktualizēt jautājumus par
Prištinas dalību Eiropas Savienībā (ES) un
Ziemeļatlantijas aliansē.
Par negaidītu, lai arī ne nepārvaramu šķērsli Zviedrijas un Somijas ceļā uz Ziemeļatlantijas aliansi ir kļuvusi Turcijas nostāja, kuras prezidents Redžeps Tajips Erdogans un viņa atbalstītāji prasa no abām Ziemeļvalstīm atteikties no "kurdu teroristu" jeb Kurdistānas Strādnieku partijas (PKK) un Turcijā par galveno valsts ienaidnieku pasludinātā garīdznieka Fetullas Gilena sekotāju atbalstīšanas.
Aktīvi sodīt Krieviju par tās iebrukumu Ukrainā ir gatavas tikai nepilna trešdaļa pasaules valstu. Pārējās, tostarp vadošās attīstības valstis, ir noskaņotas Krievijai labvēlīgi vai ievēro neitralitāti, neatbalstot nedz Maskavu, nedz Rietumus. Kādi motīvi diktē šādu izvēli, un kuras valstis uzskatāmas par nozīmīgākajām Krievijas atbalstītājām?
Francijas prezidents Emanuels Makrons pirms dažām dienām nāca klajā ar paziņojumu par nepieciešamību kardināli reformēt Eiropas Savienību (ES) un aicinājumu sasaukt konstitucionālo konventu Māstrihtas līguma pārskatīšanai.
Krievijas diktators Vladimirs Putins savās
uzrunas pasākumu laikā, veltītu 77. gadadienai kopš uzvaras pār nacistisko Vāciju,
pretēji Rietumvalstīs un Ukrainā izskanējušajām bažām, nepaziņoja nedz par oficiāla
kara pietiekšanu Ukrainai, nedz izsludināja
vispārēju mobilizāciju. Tā vietā viņš aprobežojās ar jau iepriekš izskanējušu tēžu, tajā
skaitā par Rietumu agresijas pret Krieviju
apsteigšanu, atkārtošanu, kā arī sasaistīja
PSRS uzvaru II Pasaules karā ar nepieciešamību īstenot "speciālās militārās operācijas", kā tiek dēvēts iebrukums Ukrainā,
mērķus.
Aizvadīto Ziemeļīrijas Asamblejas (vietējā parlamenta)
vēlēšanu rezultāti ir kļuvuši
par iemeslu pamatīgām
galvassāpēm Lielbritānijā –
pirmoreiz Ziemeļīrijas pastāvēšanas 101 gadā par Asamblejas vēlēšanu
uzvarētāju ir kļuvusi īru nacionālistu partija
Sinn Féin, kuras mērķis ir panākt reģiona
atgriešanos Īrijas sastāvā.
Kā vēsta britu laikraksts The Guardian, Ķīna gatavojas ekonomikas stabilitātes vērienīgu apmēru pārbaudēm, tā sauktajam stresa testam, kura mērķis ir izstrādāt stratēģiju gadījumam, ja arī pret Pekinu tiks noteiktas sankcijas, kas salīdzināmas ar ierobežojošajiem pasākumiem, kādi šobrīd ir noteikti pret Maskavu. Turklāt publikācijas Ķīnas presē liecina, ka valsts vadība nešaubās, ka šādas sankcijas agri vai vēlu tiks noteiktas, tāpēc pret Krieviju vērsto sankciju devītais vilnis tiek analizēts ar īpašu rūpību.
Krievijas iebrukums Ukrainā novedis pie atteikšanās no tradicionāli
neitrālā noskaņojuma Somijā un Zviedrijā, un nu jau kādu laiku tiek
runāts par abu šo valstu pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei. Kādi
faktori stimulē šādu izvēli, un kādas plašāka mēroga sekas šādam solim
varētu būt?
Pirms 2. maijā gaidāmās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu enerģētikas ministru tikšanās, kuras gaitā paredzēts apspriest papildu sankcijas pret Krievijas enerģētikas sektoru, pirmkārt jau naftas eksportu, par ko apvienotajā Eiropā pastāv atšķirīgi viedokļi, vēršas plašumā arī domstarpības par to, kā reaģēt uz Krievijas prasību "nedraudzīgajām" valstīm norēķināties par gāzes piegādēm rubļos.
Ietekmīgā starptautiskās politikas izdevuma "Foreign Affairs" jaunākajā numurā lasāms interesants mūsdienu liberālisma guru Frensisa Fukujamas raksts, kura saturu vislabāk atspoguļo tā apakšvirsraksts – "Liberālismam vajadzīga nācija".
Viens no jautājumiem, kuru aktualizējis Krievijas iebrukums Ukrainā, ir par iespējamo varas maiņu Kremlī. Cik reāla ir iespēja, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins varētu zaudēt savu amatu jeb, citiem vārdiem izsakoties, tiktu gāzts no Krievijas troņa?
Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ apvienotās Eiropas vadošajās valstīs sākas diskusijas, par kuru rezultātu var kļūt pašas fundamentālākās izmaiņas starptautiskajā drošības sistēmā daudzu desmitgažu laikā. Kā liecina publikācijas uzreiz vairākos plašsaziņas līdzekļos, lai arī pagaidām teorētiski, tomēr tiek apspriesta Eiropas nepieciešamība pēc sava kodolvairoga.
Nupat publiskotas Morning Consult vairākās Eiropas valstīs veiktas aptaujas rezultāti liecina, ka nevienā no tām nav iedzīvotāju vairākuma atbalsta sankcijām pret Krievijas naftas un gāzes eksportu gadījumā, ja šīs sankcijas izraisīs energoresursu cenu kāpumu. Kopumā sankcijas pret Krievijas enerģētikas sektoru tās karaspēka iebrukuma Ukrainā dēļ, pat ja tās novedīs pie cenu palielinājuma, atbalsta ap trešdaļa eiropiešu, kamēr ASV šis rādītājs ir 55%.
