Vienīgā fotogrāfija

Svinīgs brīdis. V.Rīdzenieka foto Bildes autors ir latviešu fotogrāfijas klasiķis Vilis Rīdzenieks, un tas tiešām ir vienīgais dokumentālais uzņēmums no 1918.gada 18.novembra vakara Rīgas pilsētas otrajā — tagad Nacionālajā teātrī. "Uz vēsturiskiem faktiem un atmiņām balstīts stāsts par diennakti, kurā tapa Latvijas valsts" — vēsta glīts ielūgums uz filmas Vienīgā fotogrāfija pirmizrādi kinoteātrī Rīga — 14.novembrī, dažas dienas pirms tam, kad Latvija svinēs sava valstiskuma proklamēšanas deviņdesmito gadskārtu. Izrādās, šo svētku sauklis Iededzies par Latviju! filmas veidotājiem nav bijusi tukša skaņa, lai, neraugoties uz pilnīgu valsts kultūrinstitūciju (Kultūras ministrijas, Nacionālā kinocentra) finansiālo ignoranci, uzņemtu stundu garu "īstu" spēlfilmu, kurā piedāvāta intriģējoša versija par faktu, kādēļ Vilis Rīdzenieks paspējis uzņemt tieši vienu, šo liktenīgo vēsturisko kadru. Tiesa, kad filma, pateicoties daudziem un dažādiem ar kino atbalstīšanu nesaistītiem finansētājiem un filmēšanas komandas pūliņiem "naudošanā", bijusi teju gatava, attapies Valsts kultūrkapitāla fonds un piešķīris 7000 latus, tā pievienojot savu artaviņu filmas pieticīgajā budžetā (no tāmē paredzētajām optimālajām, kaut minimalizētajām, cik vien var, izmaksām šāda vēriena vēsturiskajai filmai — Ls 125 000, autoriem izdevās savākt apmēram pusīti...). Tā ka savā ziņā varu vien pabrīnīties par šo mazo varoņdarbu un teikt — kaut arī filma atgādina ļoti pieklājīgu TV formāta uzvedumu/videofilmu, šāds maķenīt dekoratīvi teatrālais, nevis kinematogrāfiskais stilistiskais risinājums Vienīgajai fotogrāfijai pat piestāv! Jo jau pēc žanra tā ir ne tikai vēsturiska restaurācija, bet arī rotaļīga fikcija — izklausās paradoksāli, bet tieši to pieļauj filmas stāsts un forma. Brīža restaurācija Ar savām dokumentālajām filmām daudzu starptautisku kinofestivālu laureāte, režisore Brigita Eglīte — šoreiz debitante spēles filmu lauciņā — bilst, ka viņai gan riebjas ņaudēšana par knapināšanos ar naudu un ir pateicīga visiem tiem cilvēkiem un organizācijām, kas filmas ideju uzņēmuši labvēlīgi un pat ar sajūsmu, arī aktieriem, kas piekāpušies mazākiem honorāriem un visiem, kā režisore smej, draugiemradiempaziņām (ar kuriem, citstarp, vajadzēja Latvijas atkārtotai proklamēšanai piepulcēt pilnu Nacionālo teātri!), tomēr arī savu rūgtumu viņa noslēpt nedz vēlas, nedz spēj — it sevišķi, vērojot, cik valsts dāsni šķiež naudu Latvijas jubilejas otrai kinoalternatīvai — visu laiku dārgākajai un apmeklētākajai filmai, nacionālajam grāvējam — Rīgas sargiem. "Tomēr mūsu filmiņā izdevās precīzi faktu un, ceru, arī noskaņas ziņā restaurēt to brīdi, tieši kad dzima Latvija, jo cilvēkiem, manuprāt, gribas zināt — bet tieši KĀ tas notika?" Pats sirsnīgākais, ko no šī tagadnes kinodokumenta par deviņdesmit gadu seno vēsturi izdodas "izlobīt", ir tas, ka — Latvijas valsts radītāji taču bija jauni cilvēki, tas savā ziņā bija izaicinājums, tāda "lielā spēle", kuru apjēdz, skatoties kašķīgo letiņu sapulci 17.novembra vakarā un naktī, kad Latviešu Pagaidu nacionālās padomes priekšsēdis Voldemārs Zāmuels (brīnišķīga loma Ģirtam Ķesterim) gandrīz "norauj" Tautas padomes dibināšanas saietu un saķeras ragos ar Zemnieku savienības līderi Kārli Ulmani (Juris Žagars). Tomēr, spītējot Zāmuēla demonstratīvajam žestam — lepnajai aiziešanai naksnīgajā Rīgā, Tautas padome tiek nodibināta un tā steidzami sāk gatavoties nozīmīgajam sarīkojumam teātrī. Te filmā vairākas amizantas epizodes — gan kā Jāņa Kugas vadībā (kaut patiesībā — viņa kundzes praktiskajā izpildījumā) tapa skatuves noformējums, gan kā ar kukuli — gardiem āboliem no Latgales — atļauja rīkot "masu pulcēšanos" tika izdiņģēta no vācu sargiem (Rīgā taču joprojām bija komandantstunda) un pat aizrunāti seši zaldāti, kas teātri apsargātu no iespējamām provokācijām vai teroristiskiem izlēcieniem. Tieši par provokācijas draudiem rūpējoties, nonākam arī pie filmas centrālās mīklas...Letiņu indeve Brigitas Eglītes filma tāpat liek aizdomāties, kas letiņiem tā par indevi — čammāties (zīmīgi, ka šajā Pirmā pasaules kara izraisīto juku periodā Latvija ir viena no pēdējām proklamētajām valstīm Eiropā, kā vēsta filmas titrs) un savstarpēji ņemties — nu, piemēram, saskaitot septiņdesmit četrus 18.novembra svinīgā brīža dalībniekus uz skatuves, izrādās, ka trīsdesmit pieci ir kora dziedātāji, bet pārējie trīsdesmit deviņi personāži pārstāv... veselus astoņus vēl nedzimušas valsts politiskos spēkus! Plus viens "nabags" — bezpartijiskais. Filmā mazas, bet smeķīgas lomiņas tikušas Uldim Anžem, Andrim Bulim un Ģirtam Liuznikam, Imantam Vekmanim, Sandrai Zvīgulei, Jānim Paukštello, Varim Piņķim, pavisam jauniem Kultūras akadēmijas topošajiem aktieriem. Filmas operators Valdis Eglītis radījis savdabu retrostila kinopasauli "kā vecās fotokartītēs", un sevišķi burvīgas ir melnbalti tonētās Rīgas nakts bildes. Vienlaikus operators sūkstās, ka filmēt "autentisku vecpilsētu" Vecrīgā kļuvis faktiski neiespējami — mūsu laikmeta vizuālās zīmes ir ik uz centimetra. Tur jābūt vai nu faķīram, vai ļoti bagātam, lai modernos traucēkļus "aizretušētu", operators smejas. Tā kā mans nolūks nav recenzēt filmu Vienīgā fotogrāfija, varu ar gandarījumu rezumēt, ka "vēsturiskā restaurācija" izdevusies gana veiksmīga, lai patiešām būtu ko padomāt — piemēram, par tādu šķietami jocīgu jautājumu: vai es ar saviem draugiem nevarētu kaut kur nodibināt vienu valstiņu? Liekas smieklīgi? Nemaz ne — pameklējiet internetā, cik daudz pasaulē ir nevienu oficiālas… varas neatzītu, tomēr suverēnu valstu. Un Latvija? Kas ir tā? Un vēl — allaž bīstieties pāršaut pār strīpu ar stipri liesmojošām vielām! Arī svinot Latvijas dzimumdienu. ***Vienīgā fotogrāfija Spēlfilma. 52 min. Latvija. Rež. B.Eglīte. Lomās Ģ.Ķesteris, J.Žagars u.c. Kino Rīga 15., 16., 17., 19. un 20.XI 15.00 18.XI. 15.00; 19.00