Leģenda vēsta, ka indiāņi baltādainajiem uzrīkoja veselu banketu. Katrā gadījumā ļaudis no aizjūras Amerikā ieradās pārsteidzoši nesagatavoti, un tie paši indiāņi, kurus jauno viesu pēcteči pēc pāris gadsimtiem gandrīz pilnībā apslaktēja, toreiz 17. gadsimtā viņus izglāba. Par atzīmējamu dienu Pateicības dienu deklarēja jau tālajā 1789. gadā, 1863. gadā ASV prezidents Abrahams Linkolns noteica, ka tā svinama novembra mēneša pēdējā ceturtdienā. (Amerikai ir raksturīgi, ka novembra mēneša pēdējā piektdiena savukārt ir oficiālais "Ziemassvētku iepirkšanās buma" starts, tā ir diena, kad ASV veikali var cerēt uz gada lielāko peļņu, bet darba ļaudis var saviebties par domu, ka nu vesela mēneša garumā būs jāklausās "Jingle Bells" un "Frosty the Snowman".)
Jācer, ka katrā amerikāņu ģimenē ir kaut kas, par ko ļaudis var būt pateicīgi. Bet jāšaubās, ka to var teikt par visiem. Amerikā ir pieaugošs skaits ģimeņu, kuras ir zaudējušas dēlu, vīru, brāli un reizēm arī māti vai māsu ASV prezidenta Džordža Buša visnotaļ privātajā avantūrā Tuvajos austrumos. Štatos ir ļoti daudz cilvēku, kuriem Buša "palīdzēsim bagātajiem draugiem un nabagie var iepūst" politika nozīmē dzīvi bez veselības apdrošināšanas sev un arī bērniem. Prezidenta kovboja stils ir saniknojis lielu daļu pasaules, tajā skaitā arī valstīs, kuras pret amerikāņiem tradicionāli ir izturējušās nedraudzīgi. Pat, ja aizmirstam to, ka Bušs 2000. gadā par prezidentu kļuva bez leģitimātes zīmoga, viņa prezidentūra Amerikai lielā mērā ir bijusi katastrofa, esmu viens no daudziem, kurš nākamā gada novembrī paredzētajās vēlēšanās cerēs uz krasām pārmaiņām.
Latvijā mēs Pateicības dienu nesvinam, arī pie mums mēs droši vien katrs varam sevī un savā ģimenē atrast kaut ko, par ko būt pateicīgiem. Bet ārpus tā? Mūsu Kalvītis ir pat vēl nepopulārāks par Bušu, un tur nu gan cilvēkam ir bijis cītīgi jāpiestrādā, lai to panāktu. Amerikā Pateicības dienas galvenais kulinārais atribūts ir tītars. Latvijā šis putns ir dārgs prieks, un šogad krietni dārgāks, nekā pērn. Kamēr politikāņi strīdas par krēslu sadalīšanu, inflācija kāpj un kāpj un kāpj. Lasām presē, ka Igaunijā (vienmēr Igaunijā) furgonu rindas uz robežas ir atrisinātas moderni un atbilstoši 21. gadsimta elektroniskajai sabiedrībai, bet pie mums tā nevar, jo pie mums, lūk, varētu būt iesaistītas "savējo" intereses, un nekāda elektronika autostāvvietu īpašniekiem īpaši nav vajadzīga. Turklāt pie mums Valsts kontrole var par šmucēm šajā jomā bliezt, cik vien tīk, bet Šlesers Valsts kontroli pasūtīs trīs mājas tālāk, it kā valsts auditorfirma būtu kaut kāds mazs un nenozīmīgs knislītis. Arī par to mēs šodien lasām presē. Un laikam atliek būt pateicīgiem, ka vismaz pie mums nav tādas diktatūras, kāda ir kaimiņos Baltkrievijā un ļoti ātri veidojas arī kaimiņos Krievijā.
Jauku visiem (Pateicības) dienu!