LPSR laikā pastāvošā izglītības sistēma ir sagruvusi un izglītība tagad parasti tiek uztverta nevis kā sabiedrisks labums, bet gan kā pakalpojums. Savukārt valsts pienākums tirgus ekonomikas apstākļos ir šo pakalpojumu nodrošināt augstā kvalitātē, vienlaicīgi neaizmirstot, ka izglītība ir investīciju resurss Latvijas nākotnē.
Deklaratīvā līmenī viss, protams, ir kārtībā, jo gan pagājušā gada Ministru kabineta deklarācijā, gan Izglītības un zinātnes ministrijas koncepcijā ir ietverti skaisti mērķi – uzlabot, paaugstināt efektivitāti, paplašināt u.t.t. Taču pēkšņi, kā zibens no skaidrām debesīm – sešarpus tūkstošu pedagogu vēstule par krīzi izglītības sistēmā! Tie taču nav „tendenciozie” pedagoģijas zinātņu doktori Pliners un Buhvalovs, bet gan mūsu pašu bērnu un mazbērnu skolotāji (tas ir patiesībā gandrīz katrs piektais skolotājs)! Izrādās, ka koncepcijās un deklarācijās nospraustos skaistos mērķus pie līdzšinējā izglītības sistēmas finansējuma līmeņa nav iespējams sasniegt…Nu žēl gan! Tātad karot (vai piedalīties „miera uzturēšanas” operācijā) Irākā par 5 000 000 latiem gadā mēs varam, uzcelt „Gaismas pili”, koncertzāli un modernās mākslas muzeju par gandrīz miljardu - arī varam, bet izglītībai naudiņas aptrūkās. Baidos, ka pie šādām prioritātēm valsts budžeta līdzekļu sadalē drīzumā nebūs vairs kam apmeklēt jauno „Gaismas pili”, jo nemācēs jau bērni vairs lasīt.
Pēc skolotāju domām, patreizējās, visnotaļ bēdīgās situācijas pamatā ir pedagogu trūkums (tātad esošo pārslodze), valsts nespēja novērtēt pedagogu darbu ne morālajā, ne finansiālajā aspektā, skolu sliktais materiāli tehniskais nodrošinājums, sliktās iespējas pedagogu profesionālajai izaugsmei.
Te jāatzīmē, ka mūsu daudz pieredzējušā (un diemžēl šajā procesā cietusī) izglītības sistēma tiek reformēta nu jau 17 gadus. Programmu princips te tika atcelts, te atkal ieviests, izvēles priekšmetus te ieviesa, te atcēla, atzīmju sistēmu pamatskolā te atcēla, te daļēji atgrieza atpakaļ, pārgāja no piecu baļļu sistēmas uz desmit baļļu sistēmu un piedevām ieviesa sistēmu „ieskaitīts” - „neieskaitīts”. Mana pozīcija attiecībā uz tā saucamo „Reformu -2004” visiem droši vien tāpat ir skaidra.
Trīs gadus atpakaļ ieviesa izglītības satura reformu pamatskolās. It kā jau idejas nav sliktas, taču, vai pedagogi bija tam sagatavoti, vai ir nepieciešamie mācību līdzekļi un uzskates materiāli? Kādi ir darba rezultāti, strādājot pēc jaunās sistēmas? Nevienu tas vairs neinteresē. Rodas tāda sajūta, ka Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi ir saslimuši ar kaut kādu „reformēšanas vīrusu” un pēc mārketinga teorijas labākajiem paraugiem cenšas kaut kā atstrādāt savu algu, piedāvājot patērētājam arvien jaunus un jaunus produktus. Tagad tiek piedāvāta nākamā vidusskolas izglītības satura reforma. Skolotāji, vecāki, direktori ir satraukti, neizpratnē ir vidusskolnieki. Un atkal vecā dziesma - skolotāji nav gatavi, mācību līdzekļu un uzskates materiālu nav un neviens ne par ko neatbild! Pati Izglītības un zinātnes ministrija piekrīt, ka zinātniskā pamatojuma reformai nav, jaunās koncepcijas apspriedes laiks ir vienkārši smieklīgs un neviens nevar atbildēt uz jautājumu, vai no šīs reformas necietīs jau tā slimā Latvijas izglītības sistēma. Gaidītās atbildes nav…
Šajā mācību gadā 40 latviešu un krievu skolas labprātīgi kā atsevišķu priekšmetu sāka pasniegt Latvijas vēsturi. Tad kāpēc, lai nedot iespēju skolām izvēlēties un labprātīgi triju gadu laikā eksperimentēt ar jaunajiem izglītības satura standartiem?
Nesen kompānijas „Dorus” veiktajā pētījumā vairāk kā puse no aptaujātajiem pedagogiem atbildēja, ka viņiem nepietiek zināšanu un prasmju, lai motivētu skolēnus mācīties. Pedagogus uztrauc, kā tiek izieta programma, un tas, vai skolēns kaut ko sapratis vai nē, jau ir otršķirīgs jautājums. Skolēni savukārt uzskata, ka skolotāji neņem vērā viņu individuālās īpatnības, lielākā daļa stundu ir neinteresantas un vēlas, lai tēmas tiktu izskaidrotas saviem vārdiem. Tas nozīmē vienkārši to, ka ir nepieciešamas jaunas pedagogu sagatavošanas metodes.
Saskaņā ar Baltijas sociālo pētījumu institūta datiem, skolotāji uzskata, ka pedagogu kvalifikācijas paaugstināšanas sistēma Latvijā ir nesakārtota. Kursus lasa vieni un tie paši lektori, tātad nav veselīgas konkurences un atbilstoši cieš arī kvalitāte. Tāpat arī izglītoties par saviem līdzekļiem pedagogiem, kuriem, kā mēs visi labi zinām, nav pašas lielākas aldziņas (vārds „alga” te laikam ir nevietā) valstī, ir diezgan problemātiski.
Ko darīt? Mācīt pedagogiem attīstošās izglītības metodes, kvalifikācijas paaugstināšanas kursus finansēt no Izglītības un zinātnes ministrijas un pašvaldību līdzekļiem un organizēt šos kursus vasarā un brīvdienu laikā. Nu un, protams, maksāt pedagogiem algas, kas atbilst te jau minētajām pieaugušajām prasībām un spēj nodrošināt cienīgu dzīves līmeni pedagogiem un viņu ģimenēm. Un pats galvenais – netraucēt pedagoģiskajam procesam no „augšas”. Prātā nāk slavenā ķīniešu domātāja Konfūcija aforisms: senatnē cilvēki mācījās, lai pilnveidotu sevi, tagad mācās, lai pārsteigtu citus. Negribētos, lai šis pārsteigums izrādītos nepatīkams.