Paranojas kamols

Taču viņa vizīte Baltijā ir notikums. Šī turneja veltīta šogad iznākušajam mākslinieka astotajam albumam Knowle West Boy, kas ir veltījums Trikija bērnības un jaunības gadiem, kas pavadīti Bristoles Knowle West rajonā. Bristoles kokteilis Trikijs ir viens no "Bristoles skanējuma" jeb triphopa pamatlicējiem. Šā mūzikas žanra vēsturē ir trīs svarīgākie albumi — grupas Massive Attack disks Blue Lines (1991), grupas Portishead disks Dummy (1994) un Trikija Maxinquaye (1995). Starp citu, tie visi bija debijas ieraksti! 90.gadu sākumā Bristolē dzimušais triphops bija viens no ietekmīgākajiem un daudzsološākajiem mūzikas virzieniem. Triphops ir elektroniskās mūzikas un hiphopa kokteilis ar apokaliptiskā izmisuma garšu, bet katram šā stila pārstāvim bija sava unikālā recepte, dažādās proporcijās savienojot repa, roka, panka, regeja, dub, klubu mūzikas un dīdžeju darba iemaņas. Massive Attack pārsteidza ar neparastiem ritmiem, Portishead — ar ambientās mūzikas un džeza ietekmēm, savukārt Trikijam bija īpaši tuvs hiphops, psihedēliskais roks un fanks. Šos māksliniekus vienoja ne tikai ciešas savstarpējās saites, bet arī depresīvais noskaņojums un intelektuāli radošā agresija — viņi bija anonimitāti meklējošas antizvaigznes un pilnīgs pretstats personības un slavenības kultam, ko tajā pašā laikā, 90.gadu vidū, iemiesoja britpopa varoņi Oasis un Blur. Triphops arī bija Bristoles alternatīva hedonistiskajam britpopam. Bristole bija ideāla vieta muzikāliem eksperimentiem. Paši mākslinieki atceras, ka 90.gados viņu pilsētā vēl bija jūtams lauku gars. Nekādas steigas, nekāda stresa un sasprindzinājuma, kas raksturīgs dzīvei Londonā. Bristolē neviens īpaši necentās būt modīgs, progresīvs, aktuāls. Tur vienmēr bija populāra "melnā mūzika" — Bristole vēsturiski, vēl kopš koloniālās vergu tirdzniecības laikiem, bija multikulturāla pilsēta, kur dzīvoja dažādu rasu cilvēki. Tas viss ietekmēja arī kultūras attīstību. Stila renesanse Bristoles skanējums iekarojis ne tikai Eiropu, bet arī Ziemeļ­ameriku. Taču jau drīz pēc pārliecinoša starta žanrs piedzīvoja krīzi — triphops izrādījās ne pārāk dzīvotspējīgs: gan Massive Attack, gan Portishead, gan Trikijs kļuva par savu panākumu un savas idiosinkrāzijas upuriem. Portishead apklusa pēc divu studijas albumu izdošanas, bet Massive Attack un Trikijs turpināja ierakstīt mūziku, taču tā vairs nebija inovatīva atklāsme — varbūt no viņiem gaidīja pārāk daudz. Varbūt uzticības kredīts, ko viņi bija saņēmuši no klausītājiem, bija pārāk liels. 2008.gadā triphops piedzīvo renesansi. Gandrīz pēc desmit gadu pārtraukuma Portishead izdeva trešo albumu Third un devās koncertturnejā. Vasarā jaunu albumu Knowle West Boy sagādāja Trikijs. Nākamgad gaidāms Massive Attack jaunais darbs. Šogad albumi iznāca arī triphopa klasiķu tuvākajiem domubiedriem un mantiniekiem — burvīgajam duetam Gold­frapp (disks Seventh Tree) un dziedātājai Martinai Toplijai-Bērdai (The Blue God). Martina bija Trikija atklājums un mūza, viņa dziedāja fona vokālus vairākos viņa albumos un kļuva par viņa bērna māti. Kad izjuka Trikija un Martinas personiskās un radošās attiecības, par fona vokālisti Trikijs uzaicinājis ekstravaganto Elisoni Goldfrapu, kura vēlāk kļuva par grupas Gold­frapp seju. Savukārt otro Gold­frapp dalībnieku Vilu Gregoriju saista ilgas attiecības ar Portishead mūziķiem. Jāatgādina, ka Trikijs piedalījās Massive Attack pirmā albuma Blue Lines ierakstā, taču drīz atstāja grupu. Triphopa pasaulē visi ir viens ar otru saistīti! Pati burvība Triphopu skārušas spēcīgas transformācijas. Šogad Portis­head koncertskanējumā dominēja skaļš un dzīvi apliecinošs roks, kas iedarbojās gan mentālā, gan fiziskā līmenī — tur bija gan industriālie marši, gan akustiskās balādes, gan īsta soulmūzika. Trikijs arī ir mainījies: albumā Knowle West Boy viņš piedāvā blūzu gluži vai Toma Veitsa garā, kā arī R&B, rokenrolu, repu un dub. Niknums dziesmās ir nojaušams, taču tas vairs nav Trikija vadmotīvs. Bet tā joprojām ir mūzika, ko apdzīvo rēgi, tas ir dzirdams pat Kailijas Minogas elektrobalādes Slow kaverversijā. No visiem hiphopa varoņiem tieši Trikijam ir izveidojies visdrūmākā un visbaisākā mākslinieka tēls. Viņa mūzika ir nekas cits kā paranojas kamols. Leģendas vēsta, ka ar depresiju viņš inficējies bērnībā — tēvs atstāja ģimeni drīz pēc Trikija piedzimšanas, bet māte izdarīja pašnāvību, kad Trikijam bija četri gadi. Viņu audzināja vecmāmiņa, kura daudz klausījās Billiju Holideju. Jaunību mūziķis pavadīja dēmonu un narkotiku varā. Par saviem nedarbiem 15 gadu vecumā Trikijs nonāca cietumā. Viņu mocīja depresijas un straujas garastāvokļa maiņas. Tādā garīgajā tumsā arī tapa viņa mūzika. Kādu laiku Trikijs bija Bjorkas mīļākais. 90.gadu beigās viņš pārcēlās uz Ņujorku, vēlāk uz Losandželosu. Nu viņš kļuvis gaišāks. Atbildot uz žurnālistu jautājumiem par savu agresīvo dabu, Trikijs ir neizpratnē: "Esmu pati burvība! Nekad mūžā neesmu nevienu aizvainojis, jūs mani ar kādu jaucat!" Atgriezties Lielbritānijā viņš nevēlas: "Nekādā gadījumā! Tā ir briesmīga valsts. Mans pēdējais albums Knowle West Boy nav stāsts par Angliju vai Bristoli — tas ir stāsts par manu bērnību un dzīvi tajā pilsētā. Prese mani joprojām mēģina parādīt kā cietēju: grūta bērnība, kas pavadīta uz ielas nelabvēlīgā rajonā, mātes pašnāvība, cietums. Taču man šīs atmiņas nav smagas vai bēdīgas. Tas ir mans dzīvesstāsts, kas padarīja mani tādu, kāds esmu. Tā vienkārši ir dzīve, kurā bija arī daudz laimīgu brīžu. Slikto es neatceros un cenšos par to nedomāt." Un vēl Trikijs uzsver, ka nekad nav sacerējis drūmu mūziku, bet no sarunām par mūziku viņš izvairās: "Runāt par to ir bezjēdzīgi, mūzika ir jāklausās." Trikija unikālā balss, kas balansē starp dziedājumu un repu, jau pēc nedēļas būs dzirdama pavisam tuvu.