Kārtējais jauniešu fantāzijas gabals par burvju skolu – pašķirstījis pirmās lappuses, iespējams, saviebsies kāds skeptisks lasītājs. "Zižļi, buramvārdi, pūtītes un pirmā mīlestība. Paldies, no Harija Potera vecuma esmu izaudzis," piebildīs mūsu iztēlotais skeptiķis. Un kļūdīsies.
Latviešu valodā tikko izdotais amerikāņu autora Leva Grosmana fantāzijas romāns Burvji patiesi vairākās interneta vietnēs apzīmēts kā jauniešiem adresēts darbs. Jā, vismaz pirmajā trešdaļā tā darbība risinās burvju skolā, precīzāk, koledžā. Taču grūti iedomāties kādu literāru darbu, kurš būtu vēl tālāks Harija Potera pasaulei kā Burvji. Romāna sākums piedāvā virkni rūdītam fantāzijas cienītājam maldinoši pazīstamu detaļu: apdāvināts "šīs pasaules" jaunietis, noslēpumaina situācija ar mirušu pasniedzēju, mapīte ar mistisku saturu, vējā aizvirpuļojusi zīmīte, kurai pakaļ dzenoties mūsu varonis iebrien parka krūmos un pašā Manhetenas centrā sastop svešādu pasauli, sena celtne, kas izrādās esam Breikbilas maģijas skola, iestājpārbaudījumi un studijas, un pat no koka galda svinīgi simboliski izvilkts zobens... Zinām, zinām, esam lasījuši, esam piedzīvojuši.
Neziņas melnais caurums
Taču Breikbila nekādā ziņā nav Cūkkārpa ar tās labi organizēto, apmierināto britu vidusskolas ikdienu, kas vienlaikus ļauj to definēt kā pašpietiekamu fantāzijas pasauli un pārliecinoši ieraksta Harija Potera sēriju pusaudžiem domātajā literatūrā. Jaunā Kventina Koldvotera mācībām Breikbilā nav ne tā viegluma un šarma, kādā ikdienas gaitās devās Roulingas varoņi, ne arī lasītājā – bieži pret viņa paša gribu – rosinātās intereses par maģijas procesu un apmācību, sporta spēlēm un klubiņu attiecībām. Kventins un viņa biedri ir postmoderni sevī vīlušies un dzīves nogurdināti jau 17 gadu vecumā, studijas viņiem nozīmē nežēlīgu sāncensību, mācību beigās gaida nevis spoža nākotne, bet gan neziņas melnais caurums.
Breikbilas maģija nav "zižļu un kropļotas latīņu valodas zinātne": tā ir nežēlīga, psiholoģiski un fiziski izsmeļoša māksla, kuru apgūstot tiek lauzta un zaudēta personība, lai aizstātu to ar citu – tumšu un neparedzamu. It kā romānā ir visas nepieciešamās sastāvdaļas, lai taptu aizraujošs "skolas stāstījums", – gan mistiski kabineti un savdabji profesori, gan neparasti sporta turnīri un slepenas eskapādes ārpus stingrā režīma. Taču patiesībā Kventina maģijas studijām autors brāžas cauri tādā kā paātrinātā tempā, visus piecus studiju gadus pavirši saarhivējot aptuveni simt lappusēs – kā pārskrienot pāri nogurdinošam, bet nepieciešamam ievadam, pēc kura beidzot var sākties galvenais.
Alkohols, sekss, narkotikas
Kad skola ir veiksmīgi pabeigta, Kventins un kompānija attopas izgrūsti pasaulē ārpus ierastās izolētās vides un vairs nesaprot, ko iesākt tiklab ar uzkrāto informatīvo bagāžu, kā ar absolūto neprasmi izdzīvot vientiešu, piedodiet, ikdienas ļaužu vidū. Zelta jaunatne sāk nodarboties ar to, ar ko darba neapgrūtināta, garlaikota jaunatne ir nodarbojusies visos laikos, – alkohols, sekss, narkotikas. Zīmīgi, ka Levs Grosmans nepieglancē aprakstāmo vidi, kā to dara daudzi fantāzijas autori (šķiet, sekojot žanra tradīcijai, – vai kāds kādreiz ir aizdomājies, piemēram, par hobitu seksualitāti?), – jā, jaunieši dzer, duras un guļ, ar ko pagadās, arī tad, ja viņi ir pārdabiskām spējām apveltīti burvji.
Grāmatas otrajā daļā autors piedāvā izeju no šķietamās bezizejas, kurā pats visu kompāniju ietrencis. Neliela atkāpe: visa burvju kompānija bērnībā ir aizrāvusies ar Kristofera Plovera grāmatu sēriju par maģisko Filorijas pasauli (gan autors, gan sērija ir Grosmana izdomāti). Tad nu, lūk, ir radusies iespēja nokļūt šajā pasaulē, kur beidzot viņu maģijai būs nozīme, kur labais allaž uzvar ļauno, kur klīst labdabīgi dzīvnieki un varonīgi bruņinieki. Zinot jauniešu labi trenēto skepsi pret visu un visiem, var tikai pabrīnīties, ar kādu entuziasmu tie gatavojas nokļūšanai šajā bērnības sapņu zemē.
Burvju pirmā daļa ir sava veida postmoderna parodija par poteriādi, turpretim otrajā daļā labs fantāzijas pazinējs saskatīs atsauces uz K. S. Lūisa Nārnijas ciklu – šeit gluži tāpat ir Starppasaule, no kuras (tāpat kā Lūisam: ar ūdens palīdzību, tikai Nārnijā tie ir dīķi, šeit – strūklakas) notiek pārcelšanās citās pasaulēs, runājoši dzīvnieki, sena pils, kurā četri troņi gaida karaļus un karalienes no šīs pasaules, un pat runājošs dzīvnieks – dievība. Tikai viss, kas sapņu pasaulē (un Nārnijā) ir cildens, skaists un jēgpilns, Filorijā izrādās pavisam citāds.
Nogurums no sava talanta
Leva Grosmana romāns vienlaikus ir un nav definējams kā fantāzijas darbs. To tikpat labi var interpretēt kā stāstu par jaunieša jēgas meklējumiem pasaulē, kurā cits pēc cita sagrūst sapņi un zūd ilūzijas, kurā valda nogurums pašam no sava talanta un nespēja ieraudzīt tam kādu izmantojumu, kurā ir nepārvarama plaisa starp to, ko "no augšas" māca kā labu un pareizu, un to, ko jaunietis saskata pats savā apkārtnē. Maģija, ceļojumi starp pasaulēm, zobenu cīņas, pārvērtības un noslēpumu atšķetināšana – tas viss saplūst skaudri bezcerīgā atskārsmē par to, ka neviena pasaule, pārdabiska vai ne, galu galā nav labāka par citām, jo tukšumu un bezjēdzību tu tajā ienes pats. Pat mīlestība, kā izrādās, sacērtoties ar muļķību un neapdomību, var izkūpēt gaisā, un jēgas atsvars, kas bija pie tās pieķēdēts, atkal paliek vāļājamies putekļos, bet skaidrības joprojām nav.
Romāna noslēgumā autors vēl skaidrāk izvirza priekšplānā notiekošā iespējamo divējādo interpretāciju: varbūt vispār nav nekādas burvju skolas un starppasauļu ceļojumu, varbūt Kventins ir parasts jauns ņujorkietis, kurš cieš no garīgas kaites un redz halucinācijas? Tas, kā šādā gadījumā jāizprot romāna pēdējās lappuses, un jo sevišķi pēdējā rindkopa, paliek paša lasītāja ziņā. Protams, čaklākie lasītāji paurķēsies internetā un atklās, ka Burvji ir romānu triloģijas pirmā daļa, tāpēc minētās rindkopas "oficiālais skaidrojums" nav tik traģisks, kā sākumā šķiet.
Lasot patīkami pārsteidz Viļa Kasima tulkojums, kurā dzīvi un pārliecinoši atveidota jauniešu leksika un komplicētākās atsauces paskaidrotas zemsvītras piezīmēs.