Mūžīgā sāpe

Sevišķu iespaidu uz lasītāju atstāj toreiz četrus gadus un trīs mēnešus vecā "tautas ienaidnieka" Andra Jāņa Zīdera (dz. 1937) un septiņus gadus vecās Pārslas Tīgales liktenis. Grāmatas otro lielāko daļu veido 23 Liepājas novada politkatordznieku atmiņu pieraksti.Aizliegtās atmiņasNe tikai šie atmiņu pieraksti, bet visa grāmata kopā ar līdzīgām neatkarīgajā Latvijā pēdējos 16 gados publicētajām grāmatām, pētījumiem un rakstiem par "pasīliju", ir unikāla tai ziņā, ka totalitārā komunisma okupācijas gados ar politiskās cenzūras likumu šādi izdevumi bija aizliegti. Grāmata atklāj tās garīgās un fiziskās brūces, ko mūsu tautas smadzenēs uz mūžīgiem laikiem iededzināja totalitārā komunisma piecdesmit okupācijas gadi. Publicētajās politkatordznieku atmiņās ir fakti, fakti un tikai fakti. Šī grāmata stāsta par to, ka mēs, trīs Baltijas valstis, kā vienīgās totalitārā komunisma 50 gadu jūgu izcietušās Eiropas parlamentārās republikas, esam juridiski Eiropas Savienībā kopā ar saviem mirušajiem politkatordzniekiem, kopā ar Eiropas totalitāro režīmu kaujas laukos un holokaustā bojā gājušajiem. Mūsu tautas sāpju ceļš pa totalitārās okupācijas 50 gadiem 17% mūsu nācijas mirušo sākās "visu tautu labākā drauga un skolotāja" un vienlaikus Hitlera pēdējā sabiedrotā vadībā un viņa pilnveidotās totalitārā komunisma varas laikā 1940.—1941.gadā. Komunistiskie okupanti bija aizmirsuši Indiras Gandijas vairākkārt uzsvērto, ka pasaulē ir daudz ideju, par kurām vērts mirt, bet nav nevienas idejas, par kuru drīkst nogalināt. Publicētās atmiņas apliecina, ka mūsu politkatordznieki jau aresta brīdī bija nolemti nāvei.Šie politkatordznieku atmiņu stāsti un gadi, kas pavadīti totalitārā komunisma nāves nometnēs zem to lozungiem, vēlreiz pierāda, ka boļševiku "atbrīvošana" ne 1940.gadā, ne 1945.gadā nenesa brīvību, bet gan nāvi. Šī totalitārā komunisma vēstures patiesība ir ne tikai Liepājas novada, bet visas Latvijas vērtību sistēmas būtiska sastāvdaļa. PSRS nāves nometnēs, gūstekņu nometnēs un cietumos darbojās aģentūra, kura sekoja ieslodzīto noskaņojumam, tā pierādot, ka visa PSRS bija vienots cietums.Krievijas mūsdienu historiogrāfijas vadošais, t.s. jaunais patriotiskais virziens apliecina izcilā krievu vēsturnieka profesora Jurija Afanasjeva uzskatu, ka 1991.gadā demokrātiskās Krievijas valsts nodibināšana un pastāvēšana ir lielākais mīts, tas ir, nepatiesība. Mūsdienu Krievijas patriotiskajā historiogrāfijā, kura IV Krievijas impēriju — PSRS uzskata par III Krievijas Romanovu impērijas turpinājumu, par PSRS, tāpat kā par cienījamu aizgājēju, runā tikai labu vai nerunā neko. Rezultātā Krievijā dominē PSKP CK Aģitācijas un propagandas daļas (aģitpropa) noteiktais uzskats par PSRS vēsturi. Te atainojas krievu filozofa Pjotra Čadajeva (1894—1956) izteiktā doma, ka Krievija nomaldījusies lielā mežā un visu laiku iet pa riņķi, atkārtojot pati savas kļūdas. IV PSRS impērijas laika nezināšana kā krievu nācijai, tā atsevišķam cilvēkam var kļūt bīstama, sevišķi izplatot uzskatus par krievu superetnosu. Tas veicina ne tikai politisku utopiju saglabāšanos, bet arī atdzimšanu, īpaši noliedzot tautu deportācijas uz Sibīriju vai tās skaidrojot ar nepieciešamību sagādāt PSRS rūpniecībai darbaspēku.Dzīve un nāveGrāmatas trešajā daļā publicētas 48 fotogrāfijas un dokumenti, kuri stāsta par politkatordznieku dzīvi un nāvi, piemēram, Novosibirskas cietumā nošautās A.Tomas (dz. 1908) ciešais skatiens viņas mocītāju fotokamerā, bijušā Latvijas zemkopības ministra J.Birznieka (1895—1955) izvadīšana pēdējā gaitā u.c.Ceturtajā daļā publicēti noziegumos pret PSRS apsūdzēto un 1941.gada 14. jūnijā deportēto saraksts. Visai emocionāls ir publicētais Sibīrijas politkatorgā dzimušo bērnu, kas dzīvo Liepājas novadā, saraksts. Grāmatā ievietota periodikas bibliogrāfija (1991—2006), grāmatā minēto vietvārdu saraksts un saīsinājumu atšifrējumu saraksts.Grāmatai Mūžīgā sāpe Latvijā ir liela nozīme mūsu vēsturiskās atmiņas saglabāšanā vispirms tāpēc, ka, zaudējot atmiņu, varam beigt pastāvēt kā nācija. Otrkārt, Latvija šodien nekontrolē savu informācijas telpu, bet pie mums to katru dienu kontrolē mūsu ģeopolitiskie pretinieki. Treškārt, PSRS lietošanas termiņš pie mums beidzies 1991.gadā, bet PSRS fiziskās un garīgās paliekas saglabājas. Plaša publika dažkārt paliek okupācijas laika mītu skavās. Ceturtkārt, mums līdz šim nav nevienas kinofilmas, romāna, kas attēlotu 1941.gada vai 1949.gada traģiskos notikumus.Grāmatai piemīt nepilnības un trūkumi, pētnieciska nepabeigtība: nepietiekamas atsauces uz pirmavotiem, nav izmantota starptautiskā literatūra, aprakstītajām personām nereti trūkst pilnu dzīves datu un dzīvesvietu. Nepietiekami izmantoti atjaunotās neatkarīgās Latvijas laikā publicētie pētījumi. Nav pievienota Liepājas novada karte. Taču grāmata aicina, lai tāda tiktu radīta katrā novadā.