Var teikt, ka tā ir atgriešanās ne tikai mūzikā, bet arī dzīvē — jau otro reizi mūžā Anasteiša ir pieveikusi krūts vēzi. Šoreiz pavisam, jo pagājušogad māksliniecei tika veikta dubulta mastektomija (visu piena dziedzeru audu izņemšana), lai izslēgtu vēža atgriešanos. Par savu cīņu ar slimību viņa stāsta atklāti, cilvēcīgi un emocionāli. Šis ir piemērots laiks, lai iepazītos ar Anasteišas stāstu — arī tāpēc, ka svētdien, 25.maijā, Krūts veselības diena tiks atzīmēta tepat Rīgā: notiks rozā lentītes draudzības gājiens no Brīvības pieminekļa līdz Arēnai Rīga, kur varēs apmeklēt labdarības spēli starp Latvijas un Grieķijas sieviešu basketbola izlasēm.
Anasteiša ir viena no komerciāli veiksmīgākajām XX gadsimta pirmās desmitgades popzvaigznēm. Viņas labākās dziesmas I’m Outta Love un Left Outside Alone joprojām skan Latvijas radiostacijās. Māksliniece nekad nav bijusi ne stilīga, ne progresīva, viņa vienmēr ir pārstāvējusi klasiskās (lasi — vecmodīgās) estrādes vērtības. Visi zina: Anasteiša — tā pirmām kārtām ir varena balss ("Es esmu sprintere. Man nevajag laiku, lai iesildītos. Es uzreiz sāku ar augstajām notīm!"), kura pat tika salīdzināta ar Tīnas Tērneres vokālu, un spēkpilnas dziesmas par sievietes likteni: mēs cīnāmies, ciešam, mūs pamet, tomēr beigās mēs vienmēr uzvaram! Viņai ir pilns dīvas komplekts: vokālā meistarība un dzīves drāma, turklāt pilnīgi reāla, neizdomāta.
Fragments no intervijas:
Jūsu jaunajam albumam dots nosaukums Resurrection — atdzimšana, atjaunošana, augšāmcelšanās. Tas ir muzikāls vai personisks vēstījums?
Gan viens, gan otrs. Tās ir monētas divas puses. Tā ir mana kā sievietes un personības atdzimšana. Tā ir arī mana kā mākslinieces atgriešanās mūzikas industrijā. Karjera turpinās!
Kā ir izmainījusies jūsu dzīve pēc visa tā, ko esat pieredzējusi?
Daudz kas ir mainījies gan manā radošajā, gan privātajā dzīvē. Veselība ir uzlabojusies. Pēdējo gadu notikumi man bija kā amerikāņu kalniņi, un šā brauciena laikā daudz ko esmu sapratusi — kas man jādara dzīvē un kā jāieskatās, jāieklausās sevī. Jaunā albuma dziesmā Stupid Little Things ir viena frāze, kas nepārtraukti atkārtojas: I did it to myself/ es pati to nodarīju sev. Tas tā arī ir — esmu daudz domājusi par to, kā man būtu jārīkojas, lai noteiktas situācijas manā dzīvē vairs neatkārtotos. Mums katram ir jāuzņemas stingrāka atbildība par savu dzīvi. Nevajag rādīt ar pirkstu uz citiem. Esmu iemācījusies ieskatīties sevī, lai saprastu, kā varu kļūt par labāku "es".
Ko jūs varētu ieteikt sievietēm, kuras nonāk tādā situācijā kā jūs? Kā tikt galā ar grūtībām, kas ir saistītas ar vēža diagnozi?
Katrai sievietei šī cīņa ir citāda. Katrai ir sava, atšķirīga situācija. Daudz kas ir atkarīgs no tā, vai viņai ir vīrs un bērni. Man bērnu nav, un no vīra jau biju ižšķīrusies. Katra sieviete izdara izvēli atkarībā no savas situācijas. Es varu dalīties ar viņām pieredzē, varu pastāstīt par to, kam esmu izgājusi cauri un ko esmu iemācījusies šajā procesā, taču nekad neapgalvotu, ka man ir universāls atrisinājums un padoms, ko es varu atklāt sievietei, kura cīnās ar vēzi. To varētu izdarīt tikai pēc individuālas sarunas, tikai pēc tam, kad būšu sapratusi viņas situāciju. Nav vērts dot vispārējos padomus. Pirms pati saskāros ar vēzi, vienmēr esmu teikusi, ka sievietei ir jāveic krūts izmeklējums ar mamogrāfijas metodi, kā arī pašai jāpārbauda krūts ik dienu, ik nedēļu — kaut vai tā iemesla dēļ, lai zinātu kas notiek organismā. Ir svarīgi nevis baidīties no vēža, bet pašām būt aktīvām un rīkoties preventīvi. Nedrīkst dzīvot ar baiļu sajūtu — tas gan ir bīstami. Ja jums ir bail un jūs nerīkojaties, varat nonākt situācijā, kad vēzis tiek konstatēts vēlā stadijā.
Vai tajā laikā, kad otro reizi cīnījāties ar vēzi, uzdevāt sev jautājumu — kāpēc tas notiek ar mani? Vai tā jums bija izmisuma pilna situācija, kurā nolaižas rokas?
Es neuzdevu sev jautājumu "kāpēc?". Arī tāda izmisuma pakāpe man nekad nav bijusi raksturīga — kāpēc es? Nu, kāpēc es? Es nezaudēju ticību sev. Kad tas notika, vienkārši padomāju un teicu: nuja, labi, vairs neesmu pārsteigta — te nu tas atkal ir. Tā, lūk! Savā pasaulē mēs katrs radām to, ko gribam. Pozitīvas domāšanas spēks vēl nav pienācīgi novērtēts. Patiesībā tas ir daudz stiprāks, nekā mums šķiet. Tā bija mana prioritāte numur viens — domāt pozitīvi. Otrā prioritāte — dzīvot veselīgāk un rūpīgāk sekot līdzi tam, ko ēdu, ko ielieku savā ķermenī. Es taču varēju būt nežēlīgākā ienaidniece pati sev.
Man ir paveicies, jo dzīvē nekad nav bijis jādomā par lieko svaru, nav bijis jāvingro un īpaši jātrenē vēdera muskuļi. Taču arvien vairāk esmu sākusi kontrolēt savu uzturu. Iespējams, tā ir joma, par kuru mēs zinām vismazāk un par kuru ārsti mums daudz nestāsta — par ēdiena, gaisa un vides kvalitāti. Mediķi drīzāk cenšas "uzbrukt" vēzim, kad tas jau ir diagnosticēts. Taču cilvēki paši var aizdomāties par savu veselību un uztura kvalitāti, vēlams, preventīvi. Es cenšos ēst ļoti veselīgi. Man garšo Āzijas virtuve. Esmu skeptiski noskaņota pret vairākkārt pārstrādātiem produktiem. Lietoju daudz vitamīnu, dažādus augļu un dārzeņu kokteiļus. Gadās arī noiet no sliedēm un apēst šokolādi un saldējumu vai ko citu, ko man ļoti gribas, taču tas nenotiek bieži.
Visu interviju ar Anasteišu lasiet žurnāla Sestdiena 23.maija numurā!