Rīgas Zooloģiskais dārzs ir viens no skaistākajiem zoodārziem pasaulē. Tas atrodas tik brīnišķīgā vietā, ka tīri vai jāpabrīnās, kā kārtējos treknajos gados tāds objekts, kurš nenes peļņu (neviens zoodārzs pasaulē nepelna, arī privātie ne, tos uztur dažādi dabas aizsardzības fondi), nav viss vai vismaz daļēji pārvērsts dzīvojamo māju rajonā. Turklāt zoodārza vēstures sākumgados ir bijuši periodi, kad tā darbība ir pārtrūkusi. Arī pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šim Rīgas lepnumam gāja diezgan bēdīgi. Tomēr simtgadi tas sagaida stipri labākā paskatā nekā jebkad agrāk, un uz to arvien vēl, tāpat kā pirms simt gadiem, no Rīgas centra var aizbraukt ar tramvaju.
Iespējams, Rīgai savas «dzīvnieku Ēdenes», turklāt tik skaistā un izdevīgā vietā, nemaz nebūtu, ja nebūtu Rīgas Dārzu un parku direktora, leģendārā Georga Kūfalta (1853—1938) enerģijas, iedvesmas spēka, ietekmes un pārliecināšanas spējas, — grāmatā Mans mīļais Zooloģiskais dārzs raksta Dainis Īvāns. Guvis pieredzi zoodārzu veidošanā Ķelnē un Berlīnē, Kūfalts vēlējās tādu ierīkot arī tolaik Krievijas impērijas trešajā nozīmīgākajā pilsētā Rīgā un spēja pārliecināt toreizējo pilsētas galvu, angli Džordžu Armitsedu, kurš sākumā zvērudārza ieceri uztvēris kā lieku greznību. Kūfalts arī veiksmīgi piesaistīja dārza finansēšanai savus klientus, turīgos rīdziniekus, tie pat sacentās, atbalstot dažādu dzīvnieku mītņu celtniecību.
Kā jau tas notiek ar katru lielu publisku projektu (pašlaik, piemēram, ar Nacionālās bibliotēkas jauno ēku), arī zoodārza tapšanas gaitā tā veidotāji tika turēti aizdomās par savtīgām interesēm, rosoties vietā ar tik augstu kadastrālo vērtību. Tāpat kā nesen bibliotēku, arī zoodārzu piedāvāja ierīkot kādā «piemērotākā» vietā, piemēram, Torņakalnā vai Esplanādē. Netrūka arī pašas idejas vai tās īstenošanas termiņa apšaubītāju.
Dārza atklāšanas gads bija trauksmains ne tikai pasaulē — nogrima Titāniks, tika atklāts Dienvidpols —, bet arī pašā dārzā. 1912.gada decembra vētrā Ķīšezers pārplūda, un vairāki dārza roņi aizpeldēja brīvos ūdeņos. Pagāja pāris gadu, sākās Pasaules karš, un jau augustā paklīda baumas, ka dārzs slēgts un dzīvnieki nošauti. Kūfalts, kurš bija Vācijas pavalstnieks, tika muļķīgā kārtā apsūdzēts spiegošanā, un pēc šā skandāla no Rīgas pārcēlās uz Vāciju pavisam. 1917.gada vasaras beigās karš atnāca līdz Rīgai, un dzīvnieku Ēdene tika likvidēta. Vērtīgākos dzīvniekus aizveda uz Hāgenbeka zooparku Štellingenā, pārējos acīmredzot nošāva. Ziloņi Mērija un Joma tika nogalināti Sarkandaugavas lopkautuvē. Ilgu laiku, no 1924. līdz 1935.gadam zoodārza vietā darbojās bērnu vasaras nometnes. Tomēr, kad 1933.gada 24.septembrī zoodārzu atkal atvēra, nebeidzamā ļaužu straume liecināja, ka rīdzinieki to nav aizmirsuši un mīl joprojām.
Pēc Otrā pasaules kara zoodārza plakātus sāka rotāt sirpis un āmurs, par dārza padomniekiem uzmetās padomju pulkveži, kas bija ievākušies lepnākajās Mežaparka mājās, «darbaļaudis» pieprasīja dzīvnieku nosaukumu plāksnītes divās valodās, dedzīgākie okupanti izplatīja baumas, vai tik kara laikā dārza lauvas nav barotas ar padomju karagūstekņiem... Kad Latvijā sāka veidot kolhozus, zoodārzā lielā aplokā tika savesti daudzi nevajadzīgie zirgi, tātad gaļas zvēriem bija daudz, un plēsēji, visupirms lauvas, vairojās ļoti labi.
Dažs labs publikas potenciāli iecienīts dzīvnieks šajos simt gados Rīgas zoodārzā nav bijis nekad — degunradži, gorillas, šimpanzes…Acīmredzot to nebūs arī nākamajos simt gados, jo šādiem dzīvniekiem atbilstoši mūsdienu prasībām ir nepieciešama liela teritorija un līdzekļi to labai kopšanai. Pagaidām dārza darbinieki nevar atbildēt uz jautājumu, kad te atkal varēsim redzēt ziloņus, jo krīzes laikā apstājās jaunas ziloņu mītnes būves iecere.
Vairāk par Rīgas zoodārza simtgadi lasiet Sestdienā!