Vai tev mūzika rodas pirkstos?
To nevar īsti zināt. Ir reizes, kad ienāk galvā, bet tu nepieraksti, un tā aizlido un ir prom. Var jau būt, ka kaut kad strādājot atgriežas atpakaļ. Tādi zudumi ir tūkstošreiz bijuši. Otrs variants — kad tu spēlējies, improvizē, un pēkšņi kaut kas uzķeras: paga, tas baigi smuki skan, tas ir! Tas ir tāpat kā rakstniecībā — aizķeras kaut kāds «degunradzis», un tu no tā degunradža izaudzē zooloģisko dārzu.
Viens ir pilnīgi skaidrs: nezinu par komponistiem, kas, Saeimā dirnēdami, var sacerēt dziesmu ciklus, bet man tas nav tik vienkārši kā nošņaukt degunu. Protams, ļoti reti gadās, ka patiešām tik viegli ienāk galvā, un tu jūti, ka tas ir, un laimīgs lēkā pa istabu. Bet jau no jaunības zinu, ka ir jāstrādā, jāšancē. Jo mazāk šancēsi, jo retāk tā mūza atlidos pie tevis, un beigās nemaz neatlidos. Ir jāšancē, vienalga, iznāk vai neiznāk. Ir jākaļ dzelzi. Nav labi — svied ārā, nepieraksti, bet strādā.
Reanimēt Sīpolus nekad neesi gribējis?
Reanimēt nav jēgas, ja nejūti sevī menedžera nervu. Ar menedžmentu tagad var pēdējo mēslu padarīt slavenu, un bez menedžmenta jebkura lieta var izputēt. Ja tu gadu kārtīgi strādā un uztaisi koncertprogrammu, tad ir vismaz piecdesmit vai simt koncerti jādod, nevar tā pa roku galam brīvajā laikā bišķiņ paspēlēt, nebūs kvalitātes. Tev ir jābūt līdz asinīm, līdz zobiem iekšā materiālā. Ir jābūt tā, kā mēs mēģinājām Sīpolos — kad sāk vakarā mēģināt, tad četros no rīta beidz, un, ja kāds mūziķis man pusnaktī teica, ka viņu sieva gaida mājās, atbildēju, ka tas mani neinteresē: «Jāgriež! Esi līdz galam tajā lietā!»
Vai tev Sīpolu nepietrūka?
Protams, pietrūka. Tāpēc jau mani tik ātri pierunāja uz Sindi putnu dārzu, tie atkal bija koncerti.
Visu interviju ar komponistu Mārtiņu Braunu lasiet jaunākajā Sestdienā!