Tas, kas vilina šo rajonu iepazīt tuvāk, ir svētums un nepareizība kopā. Kad pa 18. novembra ielu iebrauc ar mašīnu ceļā no Rēzeknes jeb ziemeļu–dienvidu virzienā, tad cita blakus citai esošās baznīcas tik vien kā nomirgo acu priekšā, lai skatīšanās fokuss paliktu uz Balto gulbi – Daugavpils stindzinoši plašo cietumu vienā pusē un dzelzceļa sliežu vēdekli otrā.
Iepazīšanās maģija sākas, kad mēģini uz šo rajonu atnākt kājām. Fiziskais attālums no centra nav liels, taču garais dzelzceļa pārvads un raudzīšanās cietuma restotajos lodziņos atnākšanu padara simboliski tālu.
IZVĒLE UZ VISĀM PUSĒM
Te viss ir kopā – sliedes, daudz, daudz dzelzceļa sliežu, kas vilina doties pasaulē, bēgt no blokmāju nomācošās realitātes; cietums, kur visi ir uz vietas un daudzi ieslodzīti līdz mūža galam; un četras vienā acu skatā ietveramas vienlīdz cēlas baznīcas, kas šo mainīgo pasauli cenšas saturēt kopā, aicina atrast tādu dzīvi, lai nebūtu jābēg pašam no sevis. Skatu punkti un rakursi ir tik dīvaini, ka vilina mest lokus, aizrauties, jūsmot un skatīt, ielūkoties un minēt – vai tiešām kristieši te sacenšas savā starpā? Vai neglītā apbūve paglāba sakrālās celtnes no iznīcības? Vai ir bijis kaut viens kristīgs cilvēks iestādēs, kas pieļāva autosalona iebūvi divu baznīcu vidū? Kurā baznīcā iet nevienai nepieskaitītie, un cik tajās nav spēruši ne soli? Kā Baznīcu kalns radies un izdzīvojis?
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6. - 13. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!