Dzejas lauva Godiņš

šķitis, ka G.Godiņš mācējis ieturēt savu stāju. Simpatizējis tieši ar to. Prieks arī par Somijas apbalvojumu. Bet IR žurnāla vāks kaut kā tomēr nepārliecina. Ar to Hitleru ar, savulaik, kad Poļiščukas teātrim krīzes laikā budžets vairs nevarēja maksāt dāsno H.Demakovas ministrēšanas laiku finansējumu, tad viņi savā teātrī ministru I.Dālderi pielīdzināja Hitleram. Pat, plakātus zīmēja un izstādīja uz ielas. /Es nezinu, vai tā vispār ir kultūra. Veids, kādā tika nomests Žagars, pierāda, ka tā nav kulturāla partija. Ir daudz citu ceļu, kā to bija iespējams izdarīt civilizēti./ IR/. Cau rindām spraucas doma, ka varbūt arī bija jāatbrīvojas no LNO direktora, tikai veids, kā to izdarīja.... Bet , tādā gadījumā pretjautājums, kāpēc neviens no iepriekšējiem ministriem to neuzdrošinājās? Kāpēc? Tikai pieprasīja papildfinansējumu. Pārdomas par to, vai Gobzema/Ikstenas/Langas, pieplusojot vēl K.Neiburgas apdrukāto krekliņu, akcijas pielīdzināmas kultūrai? Un, vai viss ir tik vienkārši ar H.Demakovas trekno gadu kultūrpolitiku? Daļa no kultūras peldēja naudā, vai pamatoti? Pēc kādiem krtitērijiem? Iztērēts tika daudz, bet vai godīgi? Redzamākie Trīs Jaunie brāļi. Un, kā 31.decembrī tika parakstīts it kā apstādinātais koncertzāles projekts. Ne ar ko nerēķinājās tajā brīdī, kad viss juka un bruka. Bet tāpēc jau mums dāvāta atmiņa. Un tie ir tikai daži piemēri.

Un noslīksim mēs paši savos sūdos Šai izgāztuvē, ko par valsti sauc. (G.Godiņš, dzejas vakars kaut kur Operetes teātrī kaut kad 1988.gadā).